Skandāls mājās. Protams, daļēji mana, daļēji viņa vaina. Pirms brīža gāja ļoti karsti, tagad... miers. Laikam jau vajag izkliegties un tad salīgt. Tikai neesmu tikusi skaidrībā ar to, vai šāda veida strīdi stiprina, vai grauj attiecības.
Līdz trauku plēšanai netikām. Tikai augsti decibeli un putas uz lūpām.
Nu, neko darīt- temperaments.
Un tagad vāru tēju, daudz tējas un taisos uz kaut kurieni.
Un es jūtos mazliet izmesta no laivas.
Tā nedaudz.
Varbūt es sāku apjēgt, ka ne jau vieta nosaka Tavu labsajūtu. To nosaka cilvēki.
Un ja pirms kāda laika Iecava bija mans (bļ, ku pretīgi rakstu) miera templis.
Tad tagad man vairs tur negribas.
Un mamma. Viņa jau nav mainījusies. Mainījusies esmu es.
Un tādēļ, iespējams, man labāk kādu laiku uz turieni nebraukt.
Bet...
Cik dīvaina ir cilvēku psiholoģija!
Tik ilgi, kamēr Tu no otra neko neprasi, viss ir kārtībā.(Tas viss attiecībā uz manām attiecībām ar mammu). Viņa vienmēr ir nosodījusi un reizē apbrīnojusi manas jaunākās māsas prasmi visu kāroto šādiem vai tādiem līdzekļiem izdabūt no mammas vai no tēva.
Mamma dusmojas, velkot kārtējoreiz laukā maku, lai nopirktu viņai kaut ko.
Un nosolās nākamreiz tā nedarīt, tomēr nākamā reize pienāk jau pavisam drīz, kā rezultātā mamma atkal attopas ar maku rokā.:)
Varbūt es sevi pārvērtēju. Bet ir tā, ka man jau labu laiku ir diezgan vienalga, cik apģērba gabalu ir manā, cik māsas skapī.
Jo, ja nu reiz ir tāds talants no dzīves izspiest maksimālo, tad man jau nav žēl. Es zinu, ka man tāda talanta nav un nekad nebūs.
Par šo tēmu nesen sanāca interesanta saruna ar manu frizieri. Viņai arī ir divi bērni, divas meitas, un situācija ģimenē ir ļoti līdzīga.
Vēl viņa teica, ka vecāki jūtas vainīgi, tā teikt, apdalot vecāko bērnu.
hm... es nez. man atkal ir neērti viņiem prasīt, prasīt, prasīt...
Bet, savelkot visu kopā, gribēju tikai pateikt, ka man pagājušonedēļ gan parāva dusma, ciemojoties Iecavā.
Un konstatējot to, ka to, ko biju mammai lūgusi gandrīz pusgadu un ko viņa visu šo laiku bija solījusi, pavisam ātri un vienkārši bija ieguvusi māsa.
Turpretī es varu tikai turpināt gaidīt.
Un tas bija kā tāds lūzuma brīdis. Ne jau tāpēc. Es pati nezinu, kāpēc.
Tobrīd, godīgi sakot, man tiešām šī pasaules netaisnība:) uztrauca vismazāk.
Kas tad? Es cenšos saprast...
Nafig es vispār šo visu rakstīju?!