TIZLI
Man, kā man patīk šis vārds!
Tizli ir tas, ka es te sēžu un kūkoju.
Un patiesībā es gribēju braukt uz alfu.
Un man ir doma braukt. Palūgt tēvam naudu un aizbraukt.
Vienkārši pastaigāt.
Man ir jāraksta zinātniski pētnieciskais. Vakarnakt jau ar to nodarbojos.
Un vēl es iešu uz mežu.
Un vēl man ir jāiemācās kļūt goddamit patstāvīgai.
Man riebjas. Tas ir viss, ko es varu pateikt.
Cerībā, ka apķērība šo pasauli vēl nav pametusi.
Es esmu es. Nevis tu.
Un iepūt man.

Asinis sakāpj galvā.
Šī atziņa mani notriec uz ceļiem.
ES nespēju/nemāku/negribu piedot.
Kā tad īsti ir? Ir piedots bet nav aizmirsts?
Vai arī ir aizmirsts, nav piedots?
Grēks.
Manas acis ir atvērtas.
Es redzu Tevi, sevi un Viņu - grēku.

( Centrefolds )

Skan galvā visu dienu.
Es viņus mīlu.
Pofig, es esmu tāda nūģe.
Nūģe (ievēro, ar lielo burtu)

Es nokavēju saulrietu. ES nokavēju uz mežu iešanas stundu.
Jo, kad iestājas tumsa, man ir tik bail.
Jau krēsla satrauc līdz sirds dziļumiem.
Atceros kā ziemas vēlā vakarā gāju pa purvu. Maldījos.
Vai Tu zināji, ka klusums mainās? Vai Tu zināji, ka mežā tas ir citāds klusums nekā purvā?
Mežā tas ir dziedāšanas klusums, tas ir sniegā gulēšanas klusums un tas ir miera klusums.
Purvā tas ir ārprāta klusums, tas ir bēgšanas, tas ir slēpšanās klusums.
Kā es to zinu? Es to jūtu. Es jūtu, kā smaržo gaiss.
Un šodien gaiss smaržo pēc nosarmojušām grāmatām.
Un man ir beigušās cigaretes.

( ... tālāk ... )