Pēdējā laikā sanāk aizdomāties -a wtf, ko es te vispār daru. Es neteikšu, ka te es esmu atradusi kaut kādu dzīves piepildījumu garīgā ziņā, zelta bedri materiālajā izpratnē, savukārt sociālo aspektu es labāk aiztieku pēc iespējas mazāk, jo nu fakts paliek fakts, ka es te esmu nedaudz viena kā pirksts. Vienīgais mierinājums varbūt ir joprojām iekšā gruzdošā apziņa, ka tur, atpakaļ, nebija labāk (noteiktos aspektos), pat ja daudz kas teorētiski (bet ļoti iespējams- mānīgi) nokārtojās pēdējo dienu laikā. Viena atziņa gan man šodien trāpīja kā ar āmuru pa galvu - es esmu morāli atkopusies un nepiedien man vairs gulēt mājās nolaistām rociņām un ņerkstēt par bijušo. Tomēr Kanāda vēl liekas pārāk tāla un vēl nematerializējusies, bet tas īstais brīdis pienāks, es zinu.
Vakar par 50 mārciņām nopirku lietotu, trīs gadus vecu velosipēdu, manuprāt, ļoti labā stāvoklī, vai vismaz tādā stāvoklī, kas visai mokošo 40 minūšu gājienu turp (un/vai atpakaļ) noīsina līdz minūtēm 15, turklāt atpakaļceļā atliek tikai uzsēsties uz velosipēda un ripot lejā no kalna un vispār man tā patīk braukt ar velosipēdu. Šodien veikalā visi pirka pužļu paklājiņus un es atcerējos, ka man vispār arī baigi patīk likt puzles un varbūt vajadzētu pie kādas tādas tikt un vispār ir tik daudz lietu, kas aizrauj, patīk un gandarī. Kā piemēram komplimenti par akcentu, kas, kopš nomainīju vārda nozīmīti "Katrina" uz "Kat" (kā nezkādēļ manu vārdu saīsina angļu kolēģi) veikala apmeklētājiem drīzāk liek jautāt, vai esmu no Kanādas, nevis tuvoties ar kārtējo "Dzien dobry", vai kā nu tas rakstās. Paradoksālākais gan ir tas, ka arī Anglijā vārds Katrina tiek likts bērniem, bet nu labi.