Ņemot vērā, ka man negribas ķerties pie aktīvas ieslīgšanas darbā, lai gan es jūtos samērā lepna par to, ko šodien jau esmu izdarījusi uz kopējā pašsajūtas fona, es gribu uzrakstīt kaut ko šeit.
Šobrīd kaut kāda dīvaina sajūta, tāda kā iestrēgšana laikā un vienlaikus starp divām telpām. Pulkstenis rāda aptuveni četri pēc Latvijas laika, kas nozīmē, ka Anglijā ir tikai divi, bet sajūta man ir uz visiem sešiem, kas būtu tikai labi, jo tiku šovakar dāsni apveltīta ar vakara maiņu saslimuša cilvēka dēļ. Drausmīgs nogurums, kas pat man pašai saskatāms savā sejā, mijas ar enerģijas uzplūdiem, bet mazie, smeldzīgie dūrieni kaut kur iekšā - ar smiekliem un prieku redzēt kādu brīdi neredzētas sejas. Un visiem garšo After Eight un Kaža izvelk amerikāņu konkas ar zemesriekstu sviestu.
Skrienot pāri ielai, skatos vispirms pa labi un tikai tad pa kreisi, veikalā, spraucoties cilvēkiem garām, izsprūk "sorry", bet lati liekas dīvaini plāni un viegli. Rīga šorīt bija neparasti klusa, droši vien aukstuma, jaunā mācību gada un daudzu citu iemeslu dēļ, bet uz mājām ap Stacijas laukumu skatos kā pirmoreiz mūžā.
Taču brīžam rodas tādas dīvainas sajūtas, it kā visas šīs divas nedēļas būtu tikai sapnis. Jo kā gan citādi var būt tā, ka vēl mazāk nekā pirms diennakts tu esi vairāku tūkstošu kilometru attālumā, gatavojot vakariņas cilvēkam, kuru neesi redzējis mēnešiem ilgi un domājot par to, cik tomēr skaista ir ziema Anglijā, bet tagad tu esi tepat, un vismaz ārēji viss ir tieši tāpat, kā bija pirms 29.decembra.

But In a way, I'm glad. The pain is the only reminder that he was real.