"Viņa visu laiku visus sit!" sašutuši man pakaļ nosauc mazie sarkanie oktobrēni, jeb mazie, šķiet, purpurkrāsas, formās ģērbtie mežoņi, kuru rīcībā jau tā ir vesels skolas stāvs, bet kuri straujos tempos pārpludina arī pārējos mūsu skolas gaiteņus.
Es atceros, kā es pati ienīdu lielos lempjus, kuriem likās, ka viņiem vien pieder jelkādas tiesības skolā.
Bet ir lietas, ko es nespēju ciest nekad un nekādos apstākļos.
1)Tā ir vilkšanās augšup vai lejup pa trepēm vai arī pa skolas gaiteni, kad ne apkārt apiet, ne pāri pārkāpt. Un tad es vienkāršī brutāli visu to sarkano masu izgrūstu un paeju garām.
2)Tā ir masveida skriešana no vienas sienas pie otras, tjipa, kaut kāda debila spēle, bet ir nenormāli nepatīkami just, kā atkal kāds Tev ieskrien vēderā un vēl nolamājas.
3)Viņi paši par sevi ir riebīgi, izlutināti, kaitinoši un pār celi liekami.

Es mirstu nost. Sarkanarmieši atnāca arī pie manis. Mūs varētu glabāt kopā, ne, balozhi