Ir kāds sapnis par kādu realitāti. Es nezinu, kā tas nākas, bet ar katru dienu tas sāk ieņemt arvien skaidrākas aprises.
Ir sapnis par vasaru. Tikai tas krāsojas vēsos, bet ļoti spilgtos toņos.
Ir sapnis par slieksni, uz kura es sēžu baltā oldschoolīgā kleitā ar dīvainiem sarkanbrūniem un indīgi zaļiem zīmējumiem, basām kājām.
Divām bizēm? Gaišbrūniem matiem? Padomju laikos ražotām matu lentām?
Sēžu un skatos verandā, kurā caur lieliem logiem gāžas iekšā saules gaisma, izgaismojot smalkas putekļu vērpetes, kas lēni krīt uz siltās dēļu grīdas.
Un neko man negribas, neko es neilgojos.
Sēdēt tur tik ilgi, līdz kļūst jūtams vakara dzestrums.
Un tad bēgt.
Bet ar vienu jautājumu es šajā visā situācijā tik tiešām netieku skaidrībā.