realityshow

„Alise, pagaidi! ALISE! Mums jārunā…”
Katruse pieskrēja pie draudzenes, kuras raksturīga iezīme bija ignorēt tos, kas viņu jebkādā veidā būtu varējuši aizskart vai aizvainot- kā šoreiz, kad Alise Katruses uzsaucieniem nepūlējās veltīt kaut vienu vienīgu skatienu. Iespējams, šo attieksmi, kas no malas izskatījās tik gracioza, pat aristokrātiska nezinātājs varētu novērtēt kā vienkāršu lepnību, ar šķelmīgu smīnu nodomājot, ka jaunajai skaistulei tā kā sakāpis galvā. Taču Katruse to pazina- pirms gadiem viņa to atminējās redzējusi Alises mājās, kad tās vēl bija mājas burtiskā nozīmē. Kas tad bija mainījies? Alise, lai arī pati to noliedza, vēl joprojām nebija tikusi tam pāri- pirms četriem gadiem avīzēs varēja lasīt par kādas lidmašīnas nelaimes gadījumu reisam Madride- Parīze, starp bojāgājušajiem nelaimīgā kārtā bija arī Štefera kungs ar savu vecāko meitu Gintu. Jā, Alise Štefere jau savos pusaudža gados bija zaudējusi lielāko daļu savas ģimenes. Un tieši tēvs bija tas, kas mantojumā savām meitām bija atstājis šo aukstasinīgo, pat karalisko stāju, kas īpaši uzplauka brīžos, kad Alise bija aizvainota kā šodien…
„Tu izdomāji? Es runāju par to sanāksmi šopēcpusdien.”
Katruse pamāja ar galvu. Domas par Alises pagātnes pārdzīvojumiem pēkšņi lika viņai drusku savādāk paraudzīties uz draudzeni- kā uz mazu, nevainīgu putniņu, kas izmests no ligzdas nepārprotamam liktenim. Taču vai tik spēji Katruse varēja manīt savas domas? Atkal piekāpties draudzenei? Uz tā bija šī draudzība balstīta- Alise piemīlīgi pasmaida vai nobirdina kādu asaru, bet Katruse vienmēr piekāpjas, viņai taču nebija grūti… Bet kā ir šoreiz?
„Klau, Alis,” viņa iesāka. „Šodien patiešām ir bijusi gara diena, es totāli izgāzos ģeogrāfijā, par Spuldzes testu nemaz nerunājot!” Katruse nolaida acis un stingri skatījās uz savu jauno Nike kedu spilgtajām šņorēm, tad dziļi ieelpoja un nobēra: „Es patiešām nedomāju, ka esmu spējīga vēl iet uz to sasodīto sapulci! Es jau Reinim pateicu, ka neieradīšos. Un arī skatlogu lūrēšana mani īpaši neiedvesmo. Es gribu iet mājās un pagulēt.”
Kas tas? Vai Katruse tikko sameloja savai labākajai draudzenei? No skriešanas zem kādām riepām šajā nenormālajā dienā viņu atturēja vienīgi doma par skolēnu domes sanāksmes apmeklēšanu kopā ar Reini- un viņa neparko nedomāja, to palaist garām.
„Tu nopietni?” Alise domīgi uzlūkoja Katrusi.
„Jā. Tu taču mani pazīsti līdz pat šo blondo matu sašķeltajiem galiem, kuriem nepalīdz pat daudzsološākie jaunās paaudzes šampūni, vai ne?”
Alise pasmīnēja: „Ok, mana bojāto matu sirdsdāma! Taču rīt gan dosimies uz centru pavazāties jauno kolekciju medībās un pie viena iestaigāsim kādā salonā, kur mums noprezentēs super-jaunās paaudzes matu kopšanas līdzekļu efektivitāti, sarunāts?”
„Es to nekad nelaidīšu garām! Tad jau līdz rītam, vai ne?”
„Jā, un varbūt pozitīvu kosmosa viļņu rezultātā pēc šīsdienas gulēšanas tu mani varētu neiedomājami iepriecināt un rīt pacensties nekavēt, sarunāts?”
Katruse pasmaidīja un pamāja, taču sirdsapziņa bija tik netīra, ka no smaidīšanas sāka sāpēt visi sejas muskuļi. Viņa apskāva Alisi un devās uz garderobi.
„Hei, Katruse, pagaidi vēl brītiņu!” Alise uz mirkli izskatījās nedaudz samulsusi, taču jau pēc acumirkļa viņa saņēmās un turpināja: „Tu taču man nekad nemelotu, vai ne?” Katruses vaigi sāka svilt.
„Katruse, es domāju, tu taču man nekad nemelotu par tādu muļķīgu lietu kā Reinis un tā sanāksme, vai ne? Mēs nekad neesam strīdējušās vīriešu dēļ, vai ne? Nu es domāju, ka šis rīts no manas puses bija nedaudz tāds kā pārspīlēts- mēs neviena taču neesam un nebūsim kā pāris oficiāli ar Reini, pareizi/ lai taču viņš un visi pārējie veči iet kārties, vai ne?”
Katruse spēji pamāja, taču viņa juta, ka seja deg kā ugunīs. Vai tiešām Alise to nemanīja? Paldies Dievam, viņa bija pārāk aizņemta ar šo mulsinošo atzīšanos, lai tā kārtīgi uzlūkotu Katrusi.
„Saņemies,” Katruse pie sevis sevi nolamāja. Viņa nedrīkstēja sevi tagad nodot!
„Trakā sieviete, tu tiešām neizskaties labi! Tev tiešām vajadzētu maksimāli ātri ierausties gultā un sadzert kādas zāles.”
„Tieši tādēļ es taisos uz mājām! Nu tad līdz rītam, Alis?”
„Jā, es tikai gribēju tev pateikt, ka tevi patiešām mīlu, ka izlēmi neiet uz to sanāksmi. Veseļojies un tiekamies rīt. Nekavē!”
„Es nekad nekavēju, vienkārši tu allaž ierodies par ātru! Čau!”
Alise izskrēja no skolas, kamēr Katruse jau otro reizi šajā dienā tika atstāta pavisam viena un apmulsusi, piedevām vēl klāt nāca naids pašai uz savu liekulīgo rīcību, neziņa par to, kāpēc viņa rīkojās kā nodevīga zebiekste un brīnīšanās, kādēl pēkšņi tas viss viņu vairs neuztrauca…
Viņa devās uz skolas otrā stāva 25. kabinetu, kur pašlaik bija sākusies skolēnu domes sanāksme…