Mūsu nācija ir skaista un ļoti bagāta, tikai pasaulē valda stereotipi.
Es nāku no pelēkas, vientuļas, naivas un dziļi bezcerīgas vietas, kur cilvēki dzīvo savu kompleksu ēnās un, vadoties pēc stereotipiem, cenšās tās pielāgot kopējai ainai. Kāpēc? Kamdēļ? Kur? Uz kurieni? "Da hujviņzin! Ko tu man tagad prasi tādus jautājumus, filozofs atradies?!"
Šāds marazms patiešām cilvēkiem notiek galvās. Apsēdies tramvajā un ieskaties cilvēkam acīs. Ieskaties dziļi, dziļi un pavaicā viņam, kas viņš/viņa ir.
Kultūršoks un visādas tādas lietas, bet man uz pieres ir rakstīts - nebaga puika.
Bet ko es ar to vēlos teikt - man par to ne silts ne auksts, man tikai dažkārt ir vientuļi, ka nav, kas paņem mani un atdod sevi pilnībā.