diena pavadīta pie datorspēlēm. nezinu, kamdēļ es to daru, bet sajūta šobrīd ir draņķīga. pat ne gluži draņķīga. ja tas man liktu justies draņķīgi, es to nebūtu darījis. Kāpēc man patika spēlēt? Visticamāk, ka tādēļ, ka tajā brīdī es sēžu ērtā krēslā, ēdu želejkončas un dators manā vietā sapņo. Varbūt tāpēc, ka manai ikdienai trūkst ātruma un pārmaiņu. Trūkst mīlestības un trūkst naida. Trūkst spriedzes un trūkst atslābuma. Ir tā, ka nav nekā. Esmu es, ir diena, kurā esmu nomodā un ir nakts, kurā esmu miegā. Ir pārtika, kura tiek uzņemta, ir pienākums aizbraukt uz mēģinājumu, nospēlēt koncertu, un vēl viskaut kas, taču tas viss ir tik virspusējs. Mūzika, arī tā ir kļuvusi virspusēja. Esmu nereliģiozs.
Es mainīšos.

Palasīju, ko saka Buda. Palika labāk.