Ir pāri sešiem rītā, esmu atgriezies no spēles Cēsīs, kas izvērtās par ļoti garu notikumu virknējumu. Lai nu kā, bet mani ir pārņēmis tas... tas, ko Ž.P. Sartrs dēvē par Nelabumu. Šobrīd ir patiess riebums pret visiem. PILNĪGI visiem. Pret cilvēkēdājiem, pret kompleksainām dusmu čupām, pret kaitīgiem ieradumiem, pret sekstūristiem, pret seksu kopumā, pret, pret visiem. Šonakt arīdzan satiku dažus labus draugus. Jocīgi, taču cilvēki, kas man šķita labi draugi, šobrīd manās acīs ir sekli un banāli vientieši. Es negribētu tādas domas domāt, bet tās mācas virsū pašas par sevi. Es gribu tikai mieru, patiesību un siltumu. Pagājušās 16 stundas bija krietna deva akstuma, augstprātības un, un riebīgi.
Un vēl, kamēr man nopietni koncerti ir jāspēlē ar 30 santīmus lētu ģitāru, ar pliku, neapstrādātu skaņu, kamēr no koncertiem es braukšu ar Stībeļa saksofonista mašīnu uz Rīgu, kur pavadīšu nieka 5 stundas, lai sagaidītu pirmo vilcienu uz Ogri, kamēr man nebūs drēbes, ko uzvilkt, kāpjot uz skatuves un galu galā, kamēr man nebūs, ko īsti paēst, es jutīšos kā pēdējais bomārs, kura vieta nu noteikti nav mūzikas industrija.