LUtopia. filma. Ievads varones sirdssajūtā.
Dzīve ir mākslasdarbs un mēs – tās radītāji.
Viena pagale nedeg.
Dievs mūsos neieliek idejas, kuras mēs nespētu realizēt.
Komūnas ideja mani aizrauj divu iemeslu dēļ: Vēlme piederēt un vēlme dzīvot kaut kā augstāka labad. Ir ideja, ir domubiedri, rodas attiecības, kopēji mērķi.
Jau bērnībā manas omes mājas, kurās dzīvoju, bija rosības pilnas. Dārzs, gotiņa, darbs, daba, rotaļas, smiekli, nepārtraukts dzīvīgums. Visi ir vienlīdzīgi. Ikviens tiek uzklausīts neatkarīgi no tā vai tu esi pieaudzis vai mazs. Māja atradās maza ciemata pašā centrā un mūsu sēta bija vienīgā piekļuve peldvietai, līdz ar to visi peldēties gribētāji parasti gāja caur mūsu pagalmu. Ikviens bija gaidīts uz krūzi svaiga piena un reti kad mājā bija pilnīgs klusums. Tā ir mana bērnības zeme- drošākā vieta pasaulē. Tādas redzu savas mājas.
Šajos laikos, sevišķi pilsētās ir pazudusi tā dabīgā brīvības sajūta. Pār visu valda nauda vai tās trūkums- cilvēks pelna naudu nevis ģimenes, bet pašas naudas dēļ- bez naudas nav pajumtes, miera, ēdiena, ūdens, pat tualetes ir par maksu- dažs labs nevar no mājas iziet, ja nav naudas kabatā- sak’, ko tad es bez naudas, neko jau bez naudas nevar izdarīt. Viņš ir kļuvis par naudas vergu. Nauda sākusi izmantot cilvēku, nevis cilvēks naudu. Un tad brīnās, ka aizmirstas, ko nozīmē smieties, rotaļāties, sapņot, būt saskaņā ar sevi un dabu, elpot. Cilvēks bieži vien neapzinās, ka viņš ir radītājs, visās savās likstās vaino laika trūkumu, naudas trūkumu, pastāvošo sistēmu, citplanētiešus un mammu. Bet ja tu atver acis mazliet plašāk, sāc pamazām apzināties, ka patiesībā nekā nejauša šajā pasaulē nav. Viss ir likumsakarības. Visam ir savi iemesli un nekas, kas ar mums notiek, nav „tāpat vien”. Un tad tu kļūsti par Radītāju.
Sastapt cilvēkus, kurus mums jāsastop, dalīties tajā, ko esmu piedzīvojusi un apzinājusies, savstarpēji mācīties, atbalstīt, radīt, iepazīt, vērot, meditēt. Viss, ko mēs radām, ir spogulis tam, kādi esam mēs paši. Mēs pievelkam sev līdzīgos.
Komūnās mani iedvesmo ģimenes sajūta- Ričards Bahs ir teicis, ne vienmēr mūsu īstā ģimene ir tā, ar kuru dzīvojam zem viena jumta. Sastapt savus īstos dvēseles draugus un kopā ar viņiem būt, radīt un piedzīvot, sastapt ceļiniekus, mūžīgos meklētājus, kas atgādina par to, ka nekas neapstājas, viss vienmēr plūst un mainās. Ir kopīga ideja, kopīgs augstāks mērķis, rodas draudzība, kas ir kā mājas. Mājās ir patvērums, mājās tevi pieņem tādu kāds esi, palīdz pilnveidoties, saņemties, atsperties, lai dotos tālāk. Un atgrieztos.
Īpaši cilvēki mūsu dzīvē ienāk tikai divu iemeslu dēļ- lai mums kaut ko iemācītu, vai arī lai tur paliktu.
Tas ir pavisam vienkārši un brīvi. Kā bērnībā, tikai rotaļu laukuma iespējas kļuvušas neierobežotas.
I will make everything around me beautiful. It will be my life.
Viena pagale nedeg.
Dievs mūsos neieliek idejas, kuras mēs nespētu realizēt.
Komūnas ideja mani aizrauj divu iemeslu dēļ: Vēlme piederēt un vēlme dzīvot kaut kā augstāka labad. Ir ideja, ir domubiedri, rodas attiecības, kopēji mērķi.
Jau bērnībā manas omes mājas, kurās dzīvoju, bija rosības pilnas. Dārzs, gotiņa, darbs, daba, rotaļas, smiekli, nepārtraukts dzīvīgums. Visi ir vienlīdzīgi. Ikviens tiek uzklausīts neatkarīgi no tā vai tu esi pieaudzis vai mazs. Māja atradās maza ciemata pašā centrā un mūsu sēta bija vienīgā piekļuve peldvietai, līdz ar to visi peldēties gribētāji parasti gāja caur mūsu pagalmu. Ikviens bija gaidīts uz krūzi svaiga piena un reti kad mājā bija pilnīgs klusums. Tā ir mana bērnības zeme- drošākā vieta pasaulē. Tādas redzu savas mājas.
Šajos laikos, sevišķi pilsētās ir pazudusi tā dabīgā brīvības sajūta. Pār visu valda nauda vai tās trūkums- cilvēks pelna naudu nevis ģimenes, bet pašas naudas dēļ- bez naudas nav pajumtes, miera, ēdiena, ūdens, pat tualetes ir par maksu- dažs labs nevar no mājas iziet, ja nav naudas kabatā- sak’, ko tad es bez naudas, neko jau bez naudas nevar izdarīt. Viņš ir kļuvis par naudas vergu. Nauda sākusi izmantot cilvēku, nevis cilvēks naudu. Un tad brīnās, ka aizmirstas, ko nozīmē smieties, rotaļāties, sapņot, būt saskaņā ar sevi un dabu, elpot. Cilvēks bieži vien neapzinās, ka viņš ir radītājs, visās savās likstās vaino laika trūkumu, naudas trūkumu, pastāvošo sistēmu, citplanētiešus un mammu. Bet ja tu atver acis mazliet plašāk, sāc pamazām apzināties, ka patiesībā nekā nejauša šajā pasaulē nav. Viss ir likumsakarības. Visam ir savi iemesli un nekas, kas ar mums notiek, nav „tāpat vien”. Un tad tu kļūsti par Radītāju.
Sastapt cilvēkus, kurus mums jāsastop, dalīties tajā, ko esmu piedzīvojusi un apzinājusies, savstarpēji mācīties, atbalstīt, radīt, iepazīt, vērot, meditēt. Viss, ko mēs radām, ir spogulis tam, kādi esam mēs paši. Mēs pievelkam sev līdzīgos.
Komūnās mani iedvesmo ģimenes sajūta- Ričards Bahs ir teicis, ne vienmēr mūsu īstā ģimene ir tā, ar kuru dzīvojam zem viena jumta. Sastapt savus īstos dvēseles draugus un kopā ar viņiem būt, radīt un piedzīvot, sastapt ceļiniekus, mūžīgos meklētājus, kas atgādina par to, ka nekas neapstājas, viss vienmēr plūst un mainās. Ir kopīga ideja, kopīgs augstāks mērķis, rodas draudzība, kas ir kā mājas. Mājās ir patvērums, mājās tevi pieņem tādu kāds esi, palīdz pilnveidoties, saņemties, atsperties, lai dotos tālāk. Un atgrieztos.
Īpaši cilvēki mūsu dzīvē ienāk tikai divu iemeslu dēļ- lai mums kaut ko iemācītu, vai arī lai tur paliktu.
Tas ir pavisam vienkārši un brīvi. Kā bērnībā, tikai rotaļu laukuma iespējas kļuvušas neierobežotas.
I will make everything around me beautiful. It will be my life.
janvāris 2014.