Sauleszaķīša · memuāri

Beidzot sapratu, kā funkcionē lūgšana.
Tā ir tā pati domu materializācija.

Ja tu lūdz par to, kas tev trūkst un esi pieķēries, tev tiks dots vien trūkums.
Ja lūdz ar mīlestību par kādu, viņam taps dots un tev taps dots.

Ja lūgšana ir vienlaikus arī pateicība - tu vizualizē pilnību un pilnība arī nāk pie tevis.
Taču lai tā iedarbotos, svarīgi, lai jebkurā lūgšanā tu būtu brīvs no emocionālas pieķeršanās un pārdzīvojumiem, jo sāpes pievelk sāpes un prieks pievelk prieku, tamdēļ būtiska jebkuras lūgšanas sastāvdaļa ir piedošana, kas rada mieru.
Kad Tu esi mierīgs, piepildīts, tu nekam nepieķeries. Vienkārši iespraud mērķa karodziņu un palaid lūgšanu gaisā. Un tad vienkārši vēro, kā dzīve tevi līdz tam aizvedīs.

Taču atceries, lai ko arī tu lūgtu, padomā, kā tu esi šo vēlēšanos noformulējis. Cik tīra tā ir. Jo Dievam ir humora izjūta.

Es piedodu visiem, kas gribot, negribot, apzināti, neapzināti ir sāpinājuši mani ar savām domām, darbiem vai rīcību.
Es lūdzu piedošanu visiem, kas gribot, negribot, apzināti, neapzināti, ir sāpinājuši maniar savām domām,darbiem vai rīcību.

Es piedodu jums, manas bailes, ka esat pie manis atnākušas.
Es lūdzu piedošanu, ka pievilku jūs sev klāt un turēju tik cieši ieslodzītas sevī.
Es lūdzu piedošannu savam ķermenim par to, ko šīs bailes viņam ir nodarījušas.

Pateicībā. Ar Dievpalīgu.

Paldies.

Sarunājas divi pasniedzēji: "Tie studenti gan ir dumji! Iedomājies - skaidroju tēmu vienreiz, šie nesaprot, skairdoju otreiz - vēl nesaprot. Skairdoju trešo reizi - pats sāku saprast, bet viņiem joprojām nekas nepielec!"