Sauleszaķīša · memuāri

Zelmenīšu augustā no rīta balkonā caur Lotes acīm skaties Tu uz mani. Tik ļoti mīlu.
Lai cik iznīcinoša būtu mūsu nožēlojamā eksistence uz šīs zemes, kas sāp tev, sāp arī man. Bet vienalga tu to nesaproti. Vai arī tas vienkārši nav gana svarīgi.
Zivs un putns, saki.
Esmu citur, saki.
Jā, esmu.

Un droši vien krāpju to daļu dvēseles, kura ir tava. Un vienmēr būs.
Bet ja tu pazītu, gribētu pazīt Mani.. Mani vienā veselumā...

Īstenībā viss IR vienkārši.

Nekas nemainās. Viss jau ir bijis,ir un būs.
Izelpo.

Zīmes turpina zīmet. Šoreiz paslēpes notiek tik dziļi iekšā, ka āpusē reizēm vajag kliegt, lai kaut ko vispār sadzirdētu.
Bet maģija ir un es atkal jūtu. Dzīve ir brīnums.
Paldies, ka atnāci.
Paldies.