sapnis. lidot un ieraudzīt.
Pirms mazliet vairāk kā pieciem, sešiem gadu tūkstošiem kāda laumiņa neprātīgi iemīlējās naktstauriņā. Tā bija skaista, kaisles un jūtu pilna mīlestība, abpusēja un tik stipra, ka abi sākumā pat nepamanīja, ka naktstauriņam dienas laikā sāp acis un pamazām pazūd redze, taču laumiņai apdeg spārni pie ugunskura pavadot skaistākās naktis kopā ar savu mīļoto.. Tā bija liktenīga mīlestība, kur abu vecāku sirdīs un dvēselēs mīlēta un lolota atnāca viņu kopīgā meitiņa Neaizmirstulīte. Gāja laiks un materiālā pasaule lika par sevi manīt- ar laiku tauriņa redze kļuva arvien sliktāka un laumiņas spārni arvien sāpīgāki un caurumaināki. Viņus pamazām pārņēma dusmas, nespēja samierināties ar sāpēm, līdz beidzot tie bija tā novārguši, ka sāka vainot viens otru savas dzīves neveiksmēs, aizmirsdami patiesos savas satikšanās iemeslus un kopīgi veicamo uzdevumu.. Taču mīlestība nerunā materiālajā zemes valodā, tāpēc nesaprotamu spēku vadīti viņi vienalga turpināja piedalīties viens otra dzīvēs līdz beidzot laumiņai no spārniem pāri palikušas bija tikai skrandiņas, bet naktstauriņa redze bija traģiski pasliktinājusies un viņi viens otram bija nodarījuši daudz sāpju, akli sekojot indīgajiem ilūziju sapņiem un veltīgi cenšoties viens otru padarīt sev līdzīgāku...
Kādu rītu laumiņa nespēja vairs aizlidot pie naktstauriņa un palika guļam bezspēcībā savā ziedu stīgu namiņā, dziļajā, tumšajā meža biezoknī. Neaizmirstulīte kopa viņas spārnus, kas tik spītīgi nevēlējās tikt dziedināti pa dienām un cītīgi ārstēja naktstauriņa plakstiņus ar savām burvju tējiņām naktīs,taču gāja laiks, un naktstauriņš ar laumiņu joprojām nespēja piedalīties viens otra dzīvēs. Tikai atmiņas un netveramā saikne ļāva tiem sarunāties telepātiski caur greizo ratu zvaigzni skaidros vakaros un palēnām, mirklīti pēc mirklīša, viņi pamazām atkopās- laumiņa iemācījās staigāt savām kājiņām un kopt ziedus, naktstauriņš- uzmanīgi klausīties ziņās, ko tam atnesa bizbizmārītes, liekot gatavoties katram sava lielā uzdevuma izpildīšanai.. Taču no rīta atverot plakstiņus viņi abi zināja, ka nekad nebūs vieni paši un tas deva gaismu un spēku pildīt katram savus uzdevumus pat atrodoties katram savā stikla pusē un pieņemot to kā realitāti, viņi mācījās izprast likteņa nodomus, iemīlēt sevi un pamazām doties gaismas virzienā.
Tomēr skumjas un ilgas nekur nepazuda un kādu dienu viņi atkal izlēma satikties. Kā par brīnumu šoreiz viņi vairs necentās viens otru pārveidot vai pielāgot savai pasaulei. Gluži otrādi. Naktstauriņš bija uzšuvis laumiņai jaunus spārnus, bet laumiņa bija iemācījusies no ziediem iegūt eliksīru viņa redzei. Un patiesā, dziļā mīlestībā un pateicībā viņi apmainījās ar šīm dāvanām, apskāva viens otru un atvadījās, dziļi sirdī jūtot mīlestību, mieru un pārliecību, ka beigās tāpat viņi kaut kur satiksies un roku rokā kopā dosies pavadīt skaistāko laiku pasaulē kādā brīnumainā, maģiskā vietā...
Kādu rītu laumiņa nespēja vairs aizlidot pie naktstauriņa un palika guļam bezspēcībā savā ziedu stīgu namiņā, dziļajā, tumšajā meža biezoknī. Neaizmirstulīte kopa viņas spārnus, kas tik spītīgi nevēlējās tikt dziedināti pa dienām un cītīgi ārstēja naktstauriņa plakstiņus ar savām burvju tējiņām naktīs,taču gāja laiks, un naktstauriņš ar laumiņu joprojām nespēja piedalīties viens otra dzīvēs. Tikai atmiņas un netveramā saikne ļāva tiem sarunāties telepātiski caur greizo ratu zvaigzni skaidros vakaros un palēnām, mirklīti pēc mirklīša, viņi pamazām atkopās- laumiņa iemācījās staigāt savām kājiņām un kopt ziedus, naktstauriņš- uzmanīgi klausīties ziņās, ko tam atnesa bizbizmārītes, liekot gatavoties katram sava lielā uzdevuma izpildīšanai.. Taču no rīta atverot plakstiņus viņi abi zināja, ka nekad nebūs vieni paši un tas deva gaismu un spēku pildīt katram savus uzdevumus pat atrodoties katram savā stikla pusē un pieņemot to kā realitāti, viņi mācījās izprast likteņa nodomus, iemīlēt sevi un pamazām doties gaismas virzienā.
Tomēr skumjas un ilgas nekur nepazuda un kādu dienu viņi atkal izlēma satikties. Kā par brīnumu šoreiz viņi vairs necentās viens otru pārveidot vai pielāgot savai pasaulei. Gluži otrādi. Naktstauriņš bija uzšuvis laumiņai jaunus spārnus, bet laumiņa bija iemācījusies no ziediem iegūt eliksīru viņa redzei. Un patiesā, dziļā mīlestībā un pateicībā viņi apmainījās ar šīm dāvanām, apskāva viens otru un atvadījās, dziļi sirdī jūtot mīlestību, mieru un pārliecību, ka beigās tāpat viņi kaut kur satiksies un roku rokā kopā dosies pavadīt skaistāko laiku pasaulē kādā brīnumainā, maģiskā vietā...