| Piefiksēts Cibā | Aug. 26th, 2022 @ 12:51 pm |
|---|
Putns bija jauns un nemiera pilns un viņam bija mirdzošas acis, kuras raudzījās uz pasauli kā uz kaut ko brīnumainu... Neļauj sev apcirst spārnus,- viņam reiz bija teikusi māte. Un aizlidoja.
Kamēr putns bija mazs, viņš nevarēja lidot - viņa spārni vēl bija sīki un nespēja viņu nest. Bet paaugoties viņš vairs nekad nedzirdēja šādus vārdus. Tieši pretēji - visapkārt putni runāja par spārnu apciršanas priekšrocībām - vairs neesot sarežģītās izvēles par to, ko darīt - lidot, staigāt pa zemi vai peldēt. Ja priekšā bija zeme, tad staigāja, ja ūdens- peldēja. Turpretī debesis bija vienmēr - gan pāri zemei, gan ūdeņiem...
Pienācis tev arī laiks apcirst spārnus, - kādu dienu putnam tieca Priekšzīmīgā putnu sabiedrības priekšniece. Putns nemierīgi sarāvās- Kāpēc?-
-Kāpēc?- izbrīnīta pārjautāja Priekšzīmīgā putnu sabiedrības priekšniece- Vai tad tu pazīsti kādu, kas būtu sasniedzis tavu vecumu un kuram nebūtu apcirsti spārni?-
Putns noliedzoši papurnāja savu balto galvu.
-Nu, redzi, - apmierināti noteica Priekšzīmīgā putnu sabiedrības priekšniece.
-Bet kāpēc es nevaru dzīvot ar neapcirstiem spārniem?- putns vēlreiz jautāja.
Priekšzīmīgā putnu sabiedrības priekšniece pasita atpakaļ garo kaklu, tad atkal pastiepa to uz priekšu un sāka runāt pamācošā balsī.
-Pirmkārt, tev nebūs jāmokās, domājot par to, vai tev nevajadzētu lidot. Ja tev priekšā būs ūdens, tu peldēsi, ja zeme - staigāsi. Tik vienkārši.
Otrkārt, neviens no putniem nevarēs tev uzticēties, jo tu jebkurā brīdī varēsi aizlidot, tāpēc tu būsi vientuļš... Vai tiešām tu to vēlies?-
-Bet kāpēc tad mums ir doti spārni? - bikli tomēr iedrošinājās pajautāt putns.
-Tie ir domāti tāpēc, lai nejēgas, kas neko nesaprot no dzīves, aizlidotu, un tādejādi izdzīvotu un dzimtu turpinātu paši labākie - tie, kuri savus spārnus ir apcirtuši.- balsī, kas nepieļāva iebildumus, atteica Priekšzīmīgā putnu sabiedrības priekšniece, - tātad gatavojies, rīt būs tava laimīgā diena, tu kļūsi par īstu priekšzīmīgās putnu sabiedrības locekli.-
Skatoties, kā Priekšzīmīgā putnu sabiedrības priekšniece gāzelējoties attālinās, Putns skumji paraudzījās debesīs un tad lēnēm devās uz tuvumā esošo ezeru... Peldoties viņš skatījās rāmajā, gandrīz melnajā ūdenī, kurā aizvien spožāk atspoguļojās zvaigznes uz pilnais mēness. Viņam tik ļoti gribējās kādreiz būt tur - tuvāk tām debesīm un tam spožajam mēnesim, kas lika ilgoties pēc kaut kā, kaut kā nezināma... Putns pavērās apkārt - šobrīd viņu neviens nevēroja, varbūt... pamēģināt? Bikli paplētis spārnus, viņš sāka tos vēcināt, kā bija darījis senā bērnībā, pirms Priekšzīmīgā putnu sabiedrības priekšniece bija viņam aizrādījusi, ka pieklājīgi putni tā nedara un likusi veselu stundu stāvēt krastā peldēšanas stundas laikā. Putns vēcināja spārnus aizvien ātrāk un ātrāk, vienu brīdi viņam likās, ka viņš jau mazliet atraujas no ūdens, taču izdzirdējis troksni tuvējā krūmājā, strauji apstājās un ienira ūdenī, it kā meklējot kādu tur neesošu zivi...
Meitene - Putns kautrīgi peldēja viņam pretī, lielajām, valgajām acīm viegli mirdzot mēness gaismā... -
- Sveiks - viņa teica, apstājoties netālu no Putna.
-Sveika- nedroši atbildēja putns, domājot, vai viņa bija redzējusi neveiklo izrādi uz ūdens.
- Es redzēju, ka tu mēģini lidot- sacīja Meitene Putns. Putns gandrīz jau sāka taisnoties, ka īstenībā viņš ir medījis zivi, taču nākošais teikums viņu apturēja. - Tas ir brīnišķīgi, vai ne? - Meitene -
Putns teica, acīm iemirdzoties vēl valgāk, - tev jau izdevās ļoti labi, tikai vajadzēja tos kustināt vienmērīgāk un brīvāk, lūk tā... - Un Meitene-Putns, viegli pacēlās gaisā, apmeta loku ap sajūsminātā Putna galvu un atkal nolaidās ūdenī...
- Tas bija tik skaisti- sacīja Putns: - bet ja to uzzinātu citi putni... -
-Man uzreiz apcirstu spārnus- teikumu pabeidza Meitene-Putns... Bet, par laimi, citi putni domā, ka es esmu vēl par jaunu, lai aizlidotu, un viņiem ir taisnība, es vēl esmu pārāk nespēcīga, lai aizlidotu tālu... Tāpēc man līdz spārnu apciršanai vēl ir laiks... pabūt šeit un izdomāt, vai es vēlos lidot vai arī tikai staigāt un peldēt...
Putns skumji nokāra galvu:- man rīt tādas iespējas vairs nebūs... viņš skumji noteica un izstāstīja Meitenei-Putnam par savu neseno sarunu ar Priekšzīmīgo putnu sabiedrības priekšnieci.
Meitene - Putns uzmanīgi noklausījās viņa sakāmo. - Tad tev ir jāiemācās lidot tūlīt, šonakt... Celies spārnos! -
Putns raudzījās viņas valgajās acīs un viņam kā vēl nekad sagribējās lidot - viņš aizvēra acis un no visa spēka droši un brīvi savēcināja spārnus... Atvēris acis, viņš ieraudzīja zvaignes... taču tās vairs neraudzījās uz viņu no ūdens, tās bija viņam pretī... Putns lidoja un izjuta tādu prieku, kādu nekad mūžā nebija izjutis. - Nu, vai tev vēl vēlies tikai staigāt vai peldēt?- smaidot jautāja Meitene -Putns un viņi lidoja aizvien augstāk un augstāk...
-Es tālāk vairs nevaru lidot- pēkšņi sacīja Meitene -Putns, citādi man nepietiks spēka atgriezties uz zemes... Viņi atkal nolaidās rāmajā ūdenī un klusējot skatījās uz sārto pamali, kas vēstīja par dienas tuvošanos.
- Tev ir jālido projām- viņa atkal ierunājās.
-Es nevaru bez tevis aizlidot- atbildēja Putns. Taču Meitene- Putns palika pie sava: - Es vēl nevaru lidot tev līdzi, jo mani spārni nav tik stipri.Taču nākošajā pilnmēnesī, kad būs pienākusi mana kārta apcirst spārnus, es gaidīšu Tevi šeit un tad mēs aizlidosim abi.
Putns skatījās, kā ataust gaisma, ar knābi viegli noglauda viņas balto galvu un aizlidoja...
Nākošajā pilnmēnesī ap pusnakti putns viegli nolaidās uz ūdens un gaidīja Meiteni- Putnu. Viņš skatījās, kā zvaigznes pamazām sāk bālēt un tikai uz rīta pusi ezeram tuvojās gaidītais baltais stāvs... Putns peldēja viņai pretī, bet tad piepeši satriekts apstājās. Tā joprojām bija Meitene-Putns, bet viņu bija grūti atpazīt - izdēdējušais stāvs un milzīgās, sāpjpilnās acis lika viņam sarauties kā sajūtot asas pletnes cirtienu pa balto galvu. -Lido projām... viņa asarainā balsī teica.-Priekšzīmīgā putnu sabiedrība saniknojās par tavu bēgšanu un apcirta spārnus arī tiem, kuri vēl nemaz nebija spējīgi pacelties gaisā, nemaz nerunājot par tiem, kuriem spārni jau bija pietiekoši stipri... Putns mēmi klausījās viņas stāstā par asarainajām putnu balsīm, kad vēl mazie putnēni, nesaprotot, kas notiek, uz mūžu zaudēja spēju lidot...
- Es nevaru bez tevis aizlidot- sacīja putns, noklausījies visu, ko viņa teica, - es iešu tev līdzi, jo bez tevis man nav prieka arī debesīs... Bet Meitene-Putns papurināja galvu... - Nē, lūdzu, nedari to,
ja tu ļausi apcirst savus spārnus, tad man nebūs neviena, kas prot lidot... Tad man nebūs neviena, kas stāsta par debesīm un tālām zemēm... Tad tu būsi šeit un man nebūs nekā, pēc kā ilgoties un ko gaidīt. Lūdzu, nedari to. Nekad neļauj sev apcirst spārnus... - un Meitene- Putns aizpeldēja.
Putns pacēlās gaisā... Vēl nekad lidojums viņam nebija licies tik rūgts. Viņš lidoja uz tumšāko mežu, uz pašu dziļāko aizu, lai pabūtu viens un varētu izraudāt savas sāpes... Nolaidies netālu no kādas pelēkas, nokaltušiem kokiem ieskautas alas, viņš pamanīja, ka nav viens...
Beidzot tu atlidoji, dēls... - viņš izdzirdēja no bērnu dienām nedzirdēto balsi. Putns pagriezās un ieraudzīja, ka viņam līdzās stāv māte- jau mazliet nogurusi un sirmām spalvām, bet tikpat mirdzošām acīm, kādas viņš tās atcerējās no bērnu dienām...
-Māt- sacīja putns, - kāpēc tu aizlidoji un atstāji mani vienu?-
Māte viegli uzlika savu spārnu uz Putna spārnu un sacīja- Ja es nebūtu aizlidojis, tu domātu, ka tev ir jāpaliek... Tikai retais putns, kura vecāki nelido, to iemācās... Es negribēju, lai tā notiek arī ar tevi.
-Bet tāpēc, ka es iemācījos lidot, spārnus apcirta daudziem citiem, - Putns rūgti atteica, idomājoties Meitenes -Putna valgās acis un sīko putnēnu vaimanas.
- Tie, kas vēlas lidot, to spēj. - atbildēja māte... Ja kāds vēlas lidot, viņu neaizkavēs nekas, pat tas, ka viņam vispār nav spārnu. Vai tu kādreiz esi redzējis cilvēku? -
Putns pamāja ar galvu.
-Nu, redzi, - turpināja Māte- cilvēkam nav spārnu, viņam pat peldēšana nenākas tik dabiski kā mums ar tevi. Un tomēr viņš ir atradis veidu gan kā peldēt, gan lidot. Bet tas, protams, ir viņa - cilvēka, ceļš. Mums, putniem, ir savējais. Ir viegli lidot, ja tev nekad nav apcirsti spārni. Bet, ja spārni kādreiz ir bijuši apcirsti, uzlidot debesīs var tikai tie, kas to ļoti vēlas un kas ir izdarījuši tik daudz laba, ka katrs labais darbs kļūst par lidspalvu, kas palīdz pacelties... Un kas tic, ka to spēj.-
Putnam acīs iemirdzējās cerība. Viņš atvadījās no mātes, apsolot atgriezties nākošajā rītā un aizlidoja.
Saule vēl nebija uzaususi, kad putns nolaidās meža biezoknī netālu no sava dzimtā putnu bara mītnes. Klusi kā ēna viņš piesardzīgi virzījās uz ezera pusi un ar knābi pastūma malā koka zaru, kas viņa skatam aizsedza skatu uz ezeru. Tas tinās tik biezos miglas vālos, ka putnam likās, ka viņš atrodas pasaules malā. Viņam priekšā bija atvirzītais zars, mazliet tālāk - ezera krasts, bet tālāk - balta, dūmakaina nebūtība. Putns aizturēja elpu un ieklausījās - kaut kur miglā bija dzirdamai ūdens šļaksti...
Pēc brīža Punts pamanīja Meiteni - Putnu, kas noliekusi savu slaido kaklu lēni izslīdēja no kāda meldru pudura. Putns steidzās viņai klāt un ar savu knābi viegli pieskārās viņas kaklam...
- Nāc man līdzi - viņš teica - Tu vari lidot, ja vien patiešām tam tici... Turklāt mani pleci un spārni būs Tavā rīcībā... Tikai notici un vēlies - un nāc man līdzi, izraujies no šiem miglas vāliem, no visa tā, kas Tevi aptur... Reiz Tu pastiepi savu spārnu man un viesi manī ticību, tagad ir mana kārta pastiept savu spārnu tev...
Meitene - Putns šaubījās... Es nevēlos Tevi bremzēt, viņa teica, es nezinu, vai es to spēšu... Vai mans smagums nenogāzīs mūs abus zemē un vai no šī trokšņa apkārt nesaradīsies pārējie putni, kas ar ļaunu prieku nocirtīs spārnus arī tev...
- Bet tā ir mana izvēle un mans lēmums - atbildēja Putns - tas ir ceļš, ko es esmu jau izvēlējies. Ja Tu mani mīli, tad Tu pieņemsi manu palīdzību un nejutīsies vainīga arī tad, ja mūs vēlāk noķers. Tu spēji piedot man savu spārnu apciršanu, kāpēc gan Tu domā, ka es nespētu ko tādu paciest Tevis dēļ? Un vai Tu pati spēsi sev piedot to, ka kādreiz neizmantoji iespēju pacelties spārnos kopā ar mani? Un paliki šeit - lejā... Tu man esi vajadzīga un es esmu vajadzīgs tev. Notici tam un nebaidies...
Meitene - Putns svārstījās... Bet ieskatījusies Putna acīs, viņas šaubas un bailes izzuda... Viņa savicināja spārnus un mazliet pacēlās gaisā... Taču viņas spārni vēl nebija pietiekoši stipri un viņa sāka krist...
Taču kritienā viņa pēkšņi sajuta savas pleznas atduramies Putna mīkstajās spalvās - viņš bija palidojis viņai apakšā un notvēris viņu uz saviem pleciem... Viņš vēcināja savus spārnus divtik stipri... Un viņa ticība un cerība iedvesmoja Meiteni - Putnu - un viņa atkal savicināja spārnus un pacēlās gaisā....
Un viņi aizlidoja...
Kā divas dzirksteles debesīs. |
|
|