: Pats pirmais ieraksts šeit.
Cilvēki laikam nonāk šeit, kad jūtas vientuļi vai arī vēlas pateikt kaut ko apkārtējiem. Grib būt sadzirdēti. Es laikam piederu pie pirmās klases. Jūtos vientuļa. Pēdējā laikā īpaši bieži uznāk sajūta, ka esi viens pats uz visas pasaules, pat ja apkārt skan simtiem balsu. Nav jau tā, ka man neviena nav. Vienkārši nav kāda, kuram var pilnībā atklāt savu pasauli. Bailes būt nesaprastam. Bailes tikt apsmietam. Bailes būt atstumtam. Jūtos nožēlojama. Kādēļ? Tādēļ ka ir izmisīgas bailes no vientulības.
Palasīju savu veco dienasgrāmatu, ko rakstīju Wordā. Laikam esmu bijusi diezgan plānprātīgs bērns. Nelaimīgais, dumjais bērns. Tolaik vēl nesapratu, cik nelaimīga esmu. Šobrīd man ir žēl tā mazā, skumjā, raudošā bērna, kas vienmēr dūmakainu skatienu raudzījās tālumā cerībā, ka murgs kaut kad beigsies. Murgs beidzās. Bet sākās cits.
Es gribu izaugt, gribu savu dzīvi, gribu noteikt visu pati, bet vēl tik tālu, tik tālu... Man riebjas, ka mūsu dzīve ir tik ļoti atkarīga no citiem. Cilvēks pats veido savu dzīvi? Bullshit. Ja mani notriektu mašīna, un es nomirtu, diez vai es spētu teikt, ka pati esmu izveidojusi šo dzīvi tādu, kāda viņa ir.
Laikam man ir pusmūža krīze. Pēc četrām dienām paliek 19. Diezgan bezjēdzīgs vecums. Ne es jūtos pieaugusi, ne īsti bērns. Kaut kāds dumjš vidusceļš.
Cilvēki laikam nonāk šeit, kad jūtas vientuļi vai arī vēlas pateikt kaut ko apkārtējiem. Grib būt sadzirdēti. Es laikam piederu pie pirmās klases. Jūtos vientuļa. Pēdējā laikā īpaši bieži uznāk sajūta, ka esi viens pats uz visas pasaules, pat ja apkārt skan simtiem balsu. Nav jau tā, ka man neviena nav. Vienkārši nav kāda, kuram var pilnībā atklāt savu pasauli. Bailes būt nesaprastam. Bailes tikt apsmietam. Bailes būt atstumtam. Jūtos nožēlojama. Kādēļ? Tādēļ ka ir izmisīgas bailes no vientulības.
Palasīju savu veco dienasgrāmatu, ko rakstīju Wordā. Laikam esmu bijusi diezgan plānprātīgs bērns. Nelaimīgais, dumjais bērns. Tolaik vēl nesapratu, cik nelaimīga esmu. Šobrīd man ir žēl tā mazā, skumjā, raudošā bērna, kas vienmēr dūmakainu skatienu raudzījās tālumā cerībā, ka murgs kaut kad beigsies. Murgs beidzās. Bet sākās cits.
Es gribu izaugt, gribu savu dzīvi, gribu noteikt visu pati, bet vēl tik tālu, tik tālu... Man riebjas, ka mūsu dzīve ir tik ļoti atkarīga no citiem. Cilvēks pats veido savu dzīvi? Bullshit. Ja mani notriektu mašīna, un es nomirtu, diez vai es spētu teikt, ka pati esmu izveidojusi šo dzīvi tādu, kāda viņa ir.
Laikam man ir pusmūža krīze. Pēc četrām dienām paliek 19. Diezgan bezjēdzīgs vecums. Ne es jūtos pieaugusi, ne īsti bērns. Kaut kāds dumjš vidusceļš.
Garastāvoklis:: 
lonely
lonely