Wed, Sep. 5th, 2007, 09:41 pm
Es varu.

Vakars. Miglainas dūmakas piesmacis laiks, kad cilvēks no garlaicības var nomirt. Labi, ne visi un visas, bet es varu. Aiz garlaicības un žēlabām pret sevi. Apnics ir viss. Jāceļas arī no rīta tik agri, vairs nejūtos savā ādā.
Un skola. Jā. [smagi/sapņaini nopūšas] Skola ir pie labās kājas mazā pirkstiņa, ja vien tur nebūtu viņš. Un tas tā kremt. Es nožēloju, ka neizdarīju. Es vienkārši nožēloju. Un tagad. Tagad- nekas. Vairs nav nekas vai drīzāk, ir viens liels NEKAS.
Zinu, laiks aizskries pieneņu pūku ātrumā, tas viss pāries. Bet tagad. Tagad vienākrāši gribas no visiem pazust. Kaut kur tur tālu, tālumā, zem mīkstas segas un siltām zeķēm kājelēs. Un kopā ar personu.

Rudeni pašlaik ienīstu no visas sirds. Ļoti. Pāries. Jāpāriet.
Arlabunakti.

Marzmains marzams, neņemiet galvā. Labāk aizverties un pasmaidīt!