radiba:

viena mēneša garumā esmu nonākusi emocionālā šoka brīdī.it kā jau objektīvi skatoties, nekas nav noticis tāds, ka vajadzētu būtu šokā. bet tā es to aprakstu un uztveru.
vispirms grāmatvedis apzog organizāciju un līdz ar to atstāj amatu, pēc tam dirketore pasaka, ka maina darbu. līdz ar to šobrīd palieku viena. nu un tas tad arī uzdzen nelielu izmisumu-kā tālāk?
iespējams, ka tam tā jābūt. varbūt tas ir risinājums? Varbūt tā Dievs tās lietas risina, dod iespēju man mainīt šīs samizlušās (manā uztverē atkal) lietas ar Viņa palīdzību? bet kā lai to zina? nu jā..tā nu es te esmu satraukusies par to,ko es nezinu, kas būt nākotnē. Kā tikt galā ar lietām. Vai man gribas to visu darīt? Protams, padomei būtu vēl jāpieņem lēmums, ko darīt, bet, ja viņi man prasa, vai es gribu? es nezinu,ko lai atbild, jo no vienas puses-tas ir izaicinājums, bet no otras-atbildības un cita šļurīga nasta....
vienvārdsakot izsaku savu domu klabā, cerot, ka tas palīdzēs nomierināties.
rīt tad uzzināšu, kad es palieku viena pati....un ar kādām lietām man būs jārēķinās..
jāmeklē grāmatvedības cilvēks un arī droši vien vēl kāds, kas palīdzēs to visu virzīt..ak dzīve, dzīvīte...
man vajadzētu foršus, entuziastiskus un reālus cilvēkus, kas gribētu šo tēmu virzīt uz augšu. tāds atbalsts un drošības sajūta nepieciešama.
Pagaidām es nezinu,no kurienes to dabūt...bet jābūt, ja jau šāda situācija radusies,vai ne?!
bet īstenībā jau nav tik traki, jo kas citiem šajā dzīvē nav jāpiedzīvo. šis nu ir nieks, pie kura mazliet jāpiestrādā un varbūt kādas naktis jāpavada, lai saprastu,kurp virzīties..
bet varbūt pēkšņi parādīsies kāds, kas to kuģi saremontēs un stūrēs uz "kanāriju salām" un būs labs risinājums manām emocionālajām domām..

kas to lai zina, kas būs rītu vai parīt. Ja Dievs tā gribēs, tad notiks, kā Viņš gribēs!