Kad viņš stāsta,es klausos ar vaļēju muti. Parasti neko nespēju pateikt... kaut ko pie sevis klusiņām domāju,bet nevaru pateikt - man sāp tas,ka viņš nejūt tās sāpes,kas pat.. kas tomēr ir sāpes,ko man šķiet viņš ir apracis zem citu teātra.
vakar es pilnīgi nejauši dzirdēju stāstu,kā Tēvs viņu izlicis no mājas. Bija dīvaini dzirdēt to,ko es nekad neesmu dzirdējusi,dzirdēt kā viņš to stāsta cilvēkam,kam tas noteikti nebija svarīgākais ko zināt.. un viņš to stāstīja kā kaut ko .. nevar aprakstītīt -> kā kaut ko ļoti normālu.
Šodien man nācās viņam pajautāt,lai pastāsta man arī-pastāstīja...
viņš ir skaists
noteikti līdzīgs savam tēvam
bet labāks godīguma ziņā
bet viņš neapzinas,ka vecāki ir viņu iznīcinājuši.
Un es pat nevaru palīdzēt.
....
vienkārši uzrakstīju
1/5 no tā,kas man par to uz sirds.
Drīz raudāšu,varbūt jau šovakar
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
