| 16. Dec 2010 08:38 Stāsts par apmēram apmēram 27 gadus vecu notikumu.
Vecmammas lauku ciematā bija viena večiņa. Vientuļa, ar putniem un pārliecību, ka savā mājā gulēt nu ir pēdējais, ko viņai var novēlēt. Neatceros, kas tur bija nepareizi, vai bija noburta vai kā savādāk. Večiņa katru vakaru klīda pa ciematu meklēdama naktsmājas. Vispār, taisnību sakot, nebija jau nekāds 100% diors un šanele, bišķi oda un bija risks iedzīvoties lecošos un/vai kodošos kukaiņos. Tomēr bija ļoti kolorīta un feina kundzīte.
Atmiņā palicis viens vakars, kad bija ieradusies pie vecmammas. Šķiet, tas bija svētdienā, jo visi bērni čakli nesa uz mašīnām lauku laupījumus (piena burkas, gaļas gabalus un burkānus). Vecmamma, ieraugot viešņu, kas tuvojās, nokomandēja, ka nu tagad visi izliksies, ka tikai ieradušies. Un man (kā ļoti vaļsirdīgam bērnam) aizliedza runāt. Bērni čakli nesa no mašīnām piena burkas vecmammai (es tai brīdī smējos un saņemu niknus skatienus). Nu kā nu, Geļeit, es varu Tev gultas vietu iedot, paskaties, cik man daudz viesu sabraukuši (fonā mana izmisīga smiešanās un dunka sānos par šitādu uzvedību). Geļeite nebija ar pliku roku ņemama, viņa prasīja, vai ta visiem tagad atvaļinājums piešķirts, ka pirmdienā uz darbu nevajag. Jā, jā, visiem taisni trāpījies atvaļinājums.
Tad nu Ģeļeitei tika pielikts maisiņš ar gardumiem un palaista uz savu māju atpakaļ. Večiņa apgriezās un tā skaļi (gardumu paciņu padusē iespiedusi) noteica: eh, Dievam par godu man šīs ciešanas!
Nu re, mums darbā arī par papīra pirkšanu ir ienākušās vairākas tortes. Taisni der tas pats Geļeites teiciens: Dievam par godu mums tās ciešanas! ir doma |
