| 10. Sep 2009 14:00 tad nu tā, mīlīši.
nāk mana diena ņakstēt par to, kādi ļaudis man apkārt vazājas ;)
sākums dikti amizants (novērojumi vilcienā):
- iekāpj skuķis (kas tiem šībrīža jocīgajiem ļaudīm vecumu noteiks zem brūnās garoziņas un smiņķa kārtas)- sapucējies jau ļoti, nu vismaz jau tāda aura tiek izstarota. tiesa, stipri novalkātās un apšmucētās trenūzenēs, ka dikti lielu disonansi raida pret savu 2h smiņķēto purniņu.
- iekāpj 2 kundzītes. Viena otrai dikti aizrautīgi stāsta kaut ko no ģimenes dzīves, kā man iesākumā likās. kā meitene (pēc izteiksmes: tak radu bērns, pašu mājā audzēta) sapazinusies ar spranču vīrieti, braukusi ciemos, tad dikti traka (ķer pie sirds) avio katastrofa, meitene izglābusies tik tāpēc, ka esot bijusi tualetē. Mana aizmigusī būtība tika pamodināta, kad stāstā parādījās: un tad viņai uztaisīja plastisko operāciju. Saspurdzos un kautrīgi nolaidu acis. Tad nu pieleca, ka mēs te par augsto mākslu (seriāliem) runājam. Kad dāmas atvadījās, tad viena otrai noteica- nu re, pirmās apmēram 60 sērijas tagad Tu zināsi, varēsi skatīties darba dienās ap septiņiem.
- tad nu pēdējā tēma mani vnk uzcepa. Konduktore (dāma, nē, vārna ar 160 kg), kura nevar izspraukties starp solu rindām, nedrīkst strādāt par konduktori. brīdī, kad puisis, kuru viņa raustīja reizes 4 turp un šurp, lai tiktu garām, uzsprāga, dāma iespiedās starp krēsliem tā, ka man bija deguns viņas mīkstajā vēderā, un ņēmās audzināt nekulturālo jaunatni. fuj, ka saku.
Citādi viss oki. Vakar nonācām pie jaunām idejām kāzām un jaunām idejām, ko tad sīkajai spindzelei sarīkosim vecmeitu tusiņā. man būtu paticis. sevišķi jau tie pārsteiguma momenti ;) 1 raksta - ir doma |
