Raaha - 5. Decembris 2007

Pagājušā gadsimta 90-tajos gados saistībā ar notikušajām politiskajām pārmaiņām, Latvijā populāra kļuva psiholoģija. Tika izveidotas augstskolas, kur apmācīja psihologus. Pedagoģijas un citās augstskolās topošajiem speciālistiem sāka mācīt dažādus psiholoģijas novirzienus. Arī vidusskolās parādījās jauns mācību priekšmets – psiholoģija. Katrā Latvijas skolā obligāti bija jābūt psihologam. Psihologi parādījās katrā prestižā uzņēmumā. Radās iespaids, ka pēkšņi tiks atrisinātas visas saskarsmes un attiecību problēmas, un visi dzīvos laimīgi, nemanot ekonomiskās, politiskās un sociālās problēmas. Psiholoģija „palīdzēja” – cilvēki sāka lepoties ar to, kas iepriekš bija nepiedienīgs. Psiholoģija sludināja, ka visi visu var, vajag tikai gribēt – un cilvēki kļuva nekaunīgi mērķu sasniegšanā. Psiholoģija ieteica neapvaldīt dusmas, bet izpaust tās un cilvēki kļuva agresīvi.
Psiholoģija deva maldīgu mierinājumu cilvēkiem, ka visas problēmas atrisināsies, vajag tikai ļoti vēlēties. Psiholoģija mācīja pašiedvesmu: es esmu mierīgs, es esmu stiprs, es esmu skaists, es esmu laimīgs, es visu varu, es mīlu sevi, viss kārtībā...
Iedvešot sev tādas un līdzīgas domas, daudzi pazaudēja ģimeni, darbu, mājas, jo nerisināja problēmas. Arī šinī gadījumā psiholoģijai gatava atbilde – pats vainīgs, nav rakstura, negribēja strādāt u.t.t. Psiholoģijas iespaidā cilvēki sāka mīlēt sevi, bet aizmirsa, ka katrs ir tikai maza visuma daļiņa. Aizmirsa, ka katrs ir īpašs ar savām rakstura iezīmēm, un, iedzimtām spējām. Psiholoģija izskaidroja psihes darbības principus, bet nedeva atbildes uz jautājumiem: kādēļ vieni ir veiksmīgi, rūpīgi, dzīvespriecīgi, bet citi ne tik veiksmīgi u.t.t.
( no http://www.yourideal.lv/?sec=soc&pg=6)