| 14. Nov 2007 09:15 Man jau tagad mazliet žēl, ka ikdienā nebraukāšu ar vilcienu. Jo tā ir vieta, kur es varu būt viena ( lai arī cik neadekvāti tas neizklausītos). Un es atkal lasu. Kampju grāmatas. Tās ir manas 40 minūtes.
Šorīt man brokastīs bija I.Ziedonis, N.Ikstena "Nenoteiktā bija".
šitais ir par to, kāda ir grāmatas noskaņa kopumā:
"Tie visi ir mani senči, bet man viņi kā mani bērni parādās, un es nedrīkstu viņiem daudz pāri darīt. Ja viņi ko sliktu izdarījuši vai cits citam pāri darījuši, man negribas par to stāstīt. Tai šķūnī it kā tāda svētnīca izveidojas, jo kāpēc gan es pārlaidos tam šķūnim. Ja man deva spēju pārlidot, tad man jāzina, ko es varu viņiem darīt. Ja man deva to dievišķo spēju pārlidot šķūni." 2 raksta - ir doma |
