| 19. Jul 2006 16:34 Pēdējā laikā katru tēmu, kas agri vai vēlu nonāk pie sarunām par karu, es izjūtu ar bailēm un tādu dīvainu savilkšanos sirds rajonā. Var jau būt, ka viss tikai tādēļ, ka man ir divi dēli un potenciālie "karavīram īss mūžiņis kā vasaras launadziņis, kā ūdeņa burbulītis". Var jau būt, ka tas mani neskars. Ja paveiksies, nebūs jāpiedzīvo "patriotisma sakāpinājums", kad mātes un sievas pavadīs savējos... Nē, patiesībā es to visu dziļi ienīstu.
Nopirku CD "Skaistākās dziesmas". No 13 skaistākajām dziesmām puse par karu. Esam to tik bieži piedzīvojuši, kādēļ katru reizi sākam no jauna vīstīt dūres un aut kājas. Sevišķi jau kļūstam aktīvi, ja pašiem nav jāstaigā ar šaujamo(kad ziloņi kaujas, cieš zāle). Ka tik globāli viss smuki.
Sagribējās citēt no Andras Menfeldes "Adatas" ( par 2003. gadā organizēto protesta akcju pret karu Irākā): "Pienāk puisis nogurušu seju, skumjām acīm saudzīgi noliek fotogrāfiju, kā paslēpdams. Tur viņš redzams karavīra formā, braši satvēris automātu. Jauna sieviete mani iztaujā, kādas fotogrāfijas drīkst... Es stāstu par pacifistu- suni. Viņa pasmejas reizē ironiski un skumji, nosaka, kas nu kuram dārgākais un, ielikdama fotogrāfijām paredzētajā akvārijā tumšu bildi, aizsteidzas. es pētu un nesaprotu, kas tie par zvaigznājiem. Blakussēdētājs studējis medicīnu, pamāca : "redzi... te galva, te kājas..." Un nu es arī ieraugu- cilvēks. " 2 raksta - ir doma |
