...

urn:lj:klab.lv:atom1:r_h ... r_h r_h ieraugs@gmail.com r_h 2014-03-26T15:43:42Z 2014-03-26T15:43:42Z s urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:88269 2014-03-26T17:30:00 2014-03-26T17:30:00 2014-03-26T15:43:42Z 2014-03-26T15:43:42Z <div><img src="http://ppcdn.500px.org/64223605/5c6de934f97a5b6169f9d62f699274b05bf980bc/4.jpg"></div>..neiejaucies pa vidu svešos strīdos un necenties izlabot svešās pasaules kroplības.<div>&nbsp;..ja iejaucies, negaidi paldies un negaidi līdzjūtības</div><div>&nbsp;..ja vilies, tad tikai sevī un savos neprātos. </div><div> </div><div>un raudāt tagad var cik vēlies par zilām acīm un sadauzītu degunu, bubināt var bezgan ilgi, ka policists ir mīļaks un gādīgāks par cilēku, ko aizstāvēji, var sāpīgi iešķaudīties, ka daļēji viens un nonākt pie tā paša, kur nokļuvi iepriekš. -Pati vainīga!&nbsp;</div><div> </div> trūkstoš-deviņsimt-84 urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:87636 2013-02-09T18:55:00 2013-02-09T18:55:00 2013-02-09T18:18:45Z 2013-02-09T18:18:45Z pazudu kontaktiem ieslīgu grāmatā.&nbsp; Var būt pat pilnībā un pa visam, grāmata otrā izbeidzās un no manis tikai klusa nopūta, tā ir pareiz, tie&scaron;i tā visam jābeidzas. Pēc dienas secinājums, ka ir grāmata tre&scaron;ā tur es vīlos neviens nav ideāls.&nbsp; urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:87389 2013-02-07T00:14:00 2013-02-07T00:14:00 2013-02-06T23:21:11Z 2013-02-06T23:21:11Z <img alt="" width="752" height="501" src="https://lh4.googleusercontent.com/-iHmO0u5DKG0/URLk0mOj1NI/AAAAAAAAAu0/k3grMwrh9V4/w752-h501-p-k/_MG_1540.JPG" /> nomainīt telefona nummuru, pilsētu, pat valsti, atvērt sen nekoptas durvis pilij, drūmi glūno&scaron;iem, tuk&scaron;iem logiem. Noraut, pie-joda-ellē-ratā nost visus pārklājus, kas sedz gleznas un piesēžamos galdus. Saplēst vienu glāzi pildītu simtsgadīga vīna, pabūt laiku nekur. Nesagādā pat nemazākās problēmas rokās neturēt telefonu un sākt negaidīt atbildes uz jautājumiem, kas vēl pat nav uzdoti, nav grūti saprast, ka kļūdījies. Grūti ir tādam nepalikt uz visiem laikiem. &nbsp; visuma gals ir bleķa kupols urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:87047 2013-02-07T00:27:00 2013-02-07T00:27:00 2013-02-06T23:31:02Z 2013-02-06T23:31:02Z Sasalis ūdens zem pēdām, kristāla fragmenti, mazu suņu pēdas, viss ierakstīts manās acīs. Aukstums, nevaldāms sals cauri pirktiem un ribu galiem, drebulis - mazais ķermeņa nodevējs, krata no manis domas pēc vardiem. Es eju lēni un bubinu, vēl pavisma nedaudz, vēl tikai metru karavāna un mēs sasniegsim mājas. Tālumā pavīd uguns un mēs sasmaidāmies, Sibīrija, dienas gājums un nakts bailes samaisās priekā, par paveikto 2 nedēļu gājumu. Apvārsnis sāk nostāties zem manām kājām, es redzu kā attālinās cilvēku stāvi, kā ieplānota viensēta, kurā neviens nedzīvo. Skurstenis drūms, bez dzīvības, logi izsisti un pavards aizmirsts. Saimniecības ēka sabrukusi, no aug&scaron;as ielūzis jumts. Ķermenis, kaut kur lejup guļ mana miesa, sabrukusi, kā uzzīmēta balta lauka vidū. Miesa, kas tika lolota, bauda, kam tika pakļauts prāts, siltas, dārgas drēbes, nesen pa&scaron;ūtais mētelis un pirktie apavi &ndash; viss tur paliek lejā. Nevajadzīgs. Vienkrāsains. &nbsp; Sajūta atsitoties pret bleķi, spēji atrāva mani atpakaļ, jā mani mīļie, visuma gals ir bleķa kupols, tiem, kuriem viss norit pārāk strauji. Es pamodos sniegā, salā. Man sala, seja sāpēja kā pēc tūksto&scaron; pļauku cirtieniem, rokas nevarīgi centās piecelt augumu sēdus. Sniegs bira acīs un skaloja ārā mulsumu. Mute vārgi izdvesa : &ldquo;nav iespējams....&rdquo; &nbsp; &nbsp; urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:86320 2012-12-01T06:44:00 2012-12-01T06:44:00 2012-12-01T04:44:36Z 2012-12-01T04:44:36Z piedzerties un nesanāk 2 urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:86264 2012-11-26T14:40:00 2012-11-26T14:40:00 2012-11-25T12:41:15Z 2012-11-25T12:41:15Z kādudien, kad tie labie laiki bija, pagājušo nedēļ bērni, divi, pie poliklīnikas, vientuļi atrada sabrauktu balodi. Balodis žēli gulēja ceļa vidū kādas mašīnas notriekts, knābi ierāvis padusē, žēli kustinot kājas. Viņš cēlās vienreiz Viņš cēlās otreiz, Pie trešās reizes viņu pacēla mazas puisīša plaukstas un nekaunoties nomazgāja tā knābi savās asarās. Vietējā slimnīcas uzņemšanā tiem asi atbildēja, ka baloži netiek ārstēti, lai atstājot kur atrduši, tāda esot daba, kur izdzīvojot stiprākais. Puisītis žēli palūkojās uz medmāsām un noburkšķēja, ka skolās māca, ka mēs visi dabai un dievam, mēs visi vienlīdzīgi un mīlami. Kāds no malas nākošs paņēma bērnus pie rokas, pieklājīgi atvadoties ar slimnīcas presonālu, pārejot pāris kvartālus tie nodeva balodi vietējam vetārstam, kas teica to pašu. Baloži netiek ārstēti, tāda ir daba, izdzīvo stiprākais, tāda ir daba, uz kuru vīrietis atbildēja, ka balodi visticamāk ir notriekusi mašīna un atstājusi ceļa vidū nomirt. Tā ir mūsu stiprākā daba? Vetārsts iežēlojās un ļāvās pierunāties, tas noguldīja jau vārgo dzīvībiņu uz galda, sažuva brūces un injektēja zāles. Pēc nedēļas balodis atkopās un paldies nepasakot, izlaidās no būra, pats atmūķejot slēdzeni. Pasaulē nekas nemainījās, uzskatos ne tik. Tik daži, kas zināja savādāk lūkojās uz jebkuru balodi, domājot, ka tieši tas ir viņš, kuru dzīvība tika cilvēka izglābta. Tāda ir daba. tā arī paši, viens pret otru, mīlestībā un naidā, par prioritātēm atstājot sevi, jo lielais "es" ir izdomātās dabas stiprākais. -- urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:85914 2012-11-26T00:52:00 2012-11-26T00:52:00 2012-11-24T22:53:06Z 2012-11-24T22:53:06Z man riebj saviesīgie pasākumi un sabiedriskās aktivitātes. Es izmutēju daudz dūmu tamponu, lai no tā visa pamuktu un beigu beigās (tikai) saprotu, ka ne sūda... ne viena paša sīkumiņa, es negribu būt tur, kur gribu būt 9 urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:85624 2012-11-25T17:07:00 2012-11-25T17:07:00 2012-11-24T22:39:54Z 2012-11-24T22:39:54Z &nbsp; un tā es rokos sve&scaron;ās cilvēku dzīvēs, nekad neatrodot savu. Tā es rakājos sve&scaron;ās bedrēs un darbos, līdz ausīm vārdos, smaidu un krāju sevī dažu lūpu citus stāstus. Viņas maigās vaigu ēnas mirdzēja pelēkās istabas gaismā, Acis staroja un mati glāstīja lūpas. Rokas lauzījās pa klēpi, ik pa laikam kājas pievelkot sev tuvu klāt, viņa smaidīja un jautāja, kas ir balsis, ko dzird savā ķermenī, kas viņu tur sauc. Vai atsaukties? Ja neatbildēs? Viņa vēl jo projām smaida un tikai rokas to nodod, iek&scaron;ējais uguns nemiers laižas ārā pa pirkstu galiem kā mazi diega gali dažādās krāsās. <ul> <li>es nezinu, kaut kas ar mani nav kārtībā, priek&scaron; sevis es esmu pārāk stipra, priek&scaron; viņa pārāk vāja, lai parakstītu &scaron;ķir&scaron;anās papīrus. Ar viņu man ir grūti, bez viņa man gribas citu. Skatoties acīs viņa purpina, nu tu zinu, tu tāpat visu zini. Saki, ko man darīt!</li></ul> Es klausījos un nesapratu kā es klausoties jau spēju izdzīvot vēl neizdzīvotos &scaron;īs meitenes notikumus un vai tas nebūtu par aizvainojumu visu viņai atklāt, atstājot pierakstītu dzīves grāmatu tās galvā. Kā cilvēks var nomaldīties tik tālu, ka turot savā vienā rokā otru, tās nekādi nespēj atrast sevi? &nbsp; mēmi urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:85353 2012-11-15T21:45:00 2012-11-15T21:45:00 2012-11-15T19:46:55Z 2012-11-15T19:46:55Z <img src="http://ic.pics.livejournal.com/mi3ch/983718/3427181/3427181_original.jpg" width="500" height="465" alt="" />&nbsp; .. urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:85229 2012-11-15T21:19:00 2012-11-15T21:19:00 2012-11-15T19:22:09Z 2012-11-15T19:22:09Z <img src="http://farm9.staticflickr.com/8207/8186099487_5f3e860936_z.jpg" width="533" height="640" alt="" />&nbsp; . urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:84820 2012-11-15T17:29:00 2012-11-15T17:29:00 2012-11-15T15:33:40Z 2012-11-15T15:33:40Z tavās acīs viss viens jautājums, ko tālāk, kurp kustēt, ja iek&scaron;ējais tramvajs sen jau kā apstājies urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:84533 2012-11-09T07:24:00 2012-11-09T07:24:00 2012-11-09T05:25:38Z 2012-11-09T05:25:38Z &quot; tie, kam ir lūpu herpess, pārāk stingri izturas pret kādu no pretējā dzimuma pārstāvjiem un pēc tam projicē &scaron;o viedokli uz visu pretējo dzimumu.&nbsp; Tēlaini izsakoties, cilvēks vēlas pat pateikt kaut kādu sliktus vārdus tam otrajam, bet vārdi burtiski paliek uz lūpas neizteikti.&quot;&nbsp; labrīt&nbsp; urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:84453 2012-10-20T22:06:00 2012-10-20T22:06:00 2012-10-20T19:09:09Z 2012-10-20T19:09:09Z &nbsp;atver acis, kāds iekliedzās, ieslēdz latino, izslēdz gaismu, lēkā kā bērns,&nbsp; gultās un pie briesmoņiem, klabinies, garbinies,&nbsp; <strike>esi</strike> dzīvs, urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:84028 2012-10-20T20:25:00 2012-10-20T20:25:00 2012-10-20T19:01:22Z 2012-10-20T19:01:22Z kāds klabina uz &nbsp;rakstāmma&scaron;inas, tepat, aiz divām sienām, neieskaitot, kāds viens par otru domā, dažus mūrus neizārdot. urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:83866 2012-10-08T10:45:00 2012-10-08T10:45:00 2012-10-08T07:46:46Z 2012-10-08T07:46:46Z <img src="http://www.designyourway.net/diverse/urban/Dove_Paris_by_Asunaphel.jpg" width="500" height="353" alt="" /> pāri pilsētai nolaidies rīta neizelpots tvans, kāds nolipis ar vēl neuzleku&scaron;ās saules pelēkumu lēni devās ielās uz austrumiem. Kaķis slinki staipījās un saguru&scaron;ām acīm lūkojās riņķup. Logos lēni ausa gaisma un kūpot kafijas tasēm modās kāda un visu rīts. Es vienkār&scaron;i lidoju cauri mājām kā nedaudz apmaldījies pēc kāda un vēroju logos kādu kuru meklēju. Manas rokas bija pelēkākas par domām un vēsums drebināja skaustu, kā vienmēr es žāvājos un apstājos pie loga 5 stāvu mājas tre&scaron;ajā virsotnē. Sieviete, māla traukā, lika augļus. Vienu pēc otra lēni katru apslaukot ar bubinātiem vārdiem. Trauks iedegās un rokas manas ieguva krāsas. Vēl brīdi domājot, kamdēļ manās rokās nav citu roku, lēni sāku celties aug&scaron;up. Pilsēta mazinājās un daži pacēlās man līdz. Un tikai tad, kad zeme zem acīm pazuda skaitļojumam izbeidzās dažas domas. Es zināju, ka nemodī&scaron;os vairs te. siekalas urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:83644 2012-09-10T21:09:00 2012-09-10T21:09:00 2012-09-10T18:27:22Z 2012-09-10T18:27:22Z <img src="http://i208.photobucket.com/albums/bb98/_teenidol_/njAKGiJaFcQ.jpg" width="700" height="457" alt="" /> &nbsp;katrā no mums dzīvo divi suņi, kas nepārtraukti, viens ar otru, kaujas. Nāvējo&scaron;ās siekalas uzjundī gaisā un viss saplūst mirkļa putekļos.&nbsp; pirmais suns tiek barots no zelta bļodas, kaisītiem dimantiem un mīlestības vēstulēm;&nbsp; otram sunim priek&scaron;ā noliks koka klucis, kas izgrebts upes gultnē, iek&scaron;ā ietverot dzidru avota ūdeni.&nbsp; un varbūt nepareizi, bet nenožēloju, es lienu sevī iek&scaron;up &scaron;os abus iekaustīt, jo nav iespējams izdzīvot &scaron;eit, ļaujot kaut vienam uzvarēt. 4 urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:83254 2012-09-09T19:52:00 2012-09-09T19:52:00 2012-09-09T17:09:24Z 2012-09-09T17:09:24Z Daži dzīvi tēli un rēgi skrēja pāri pilsētas ielām, acis aizmiglotas dūmos un citu personību atspulgos&nbsp; mijās ar svaigi izmestām miskastēm un to pavadoņiem. Es sēdēju rītausmas skavās un uzdevu sev jautājumu pēc jautājuma, skatoties uz vienīgo koku pilsētas laukumā, bubināju vārdus. -kas es esmu -kur es esmu cilvēki alkatīgi rija viens otru, pat neievērojot blakus eso&scaron;o mieru un iespējamo dzīvību. Alkatība kā ģeniāls mehānisms turpināja kustināt cilvēka sirdis un prātus, rīcība izpostīja pa&scaron;us un pāri paliekot, pat smirdeklis likās izmantojamāks, nekā sevis noguru&scaron;ie un mūžam skumjie. Es nesapratu, ko es daru tie&scaron;i &scaron;eit, kamdēļ mani pēk&scaron;ņi pārņem drudzis un &scaron;kebeklis ieraugot masu ar rokām un boļa acīm. Mani nenomierināja sevis saņemtais, es sajutos pārāk tuk&scaron;a pārpildītā pilsētas centrā. Rokās dzisa viena cigarete pēc otras un kusa tur pat kaudzē pie manām kājām; pamī&scaron;us skatoties te uz oglēm te baznīcas torni, es centos neievērot man pievērsto uzmanību. Kāds apstājās, nosēdās man blakus un jautājot kā jūtos, sāka stāstīt savas gaitas. Kā pilsēta norij prātus un spēkus, kā cits citam tiek... kā meitene to pameta. Saruna. Es neminēju ne vārda. Pasmaidīju un pieceļoties turpināju savu ceļu, aiz sevis atstājot samulsu&scaron;as acis, lietussargu un pustuk&scaron;u paciņu cigare&scaron;u. Kustība ir mana tauta. urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:83098 2012-09-05T10:52:00 2012-09-05T10:52:00 2012-09-05T07:58:32Z 2012-09-05T07:58:32Z es nokrāsoju baltas sienas un vairs nerakstu uz tām bāros es piedzeros un nerakstu vairs uz salvetēm. viss ir vienkār&scaron;i, es dzeru rīta kafiju un mani neinteresē Ilumināti un solītias pasaules gals. pirms gada es iemīlējos.., tuvu &scaron;īm dienām, cilvēkā, kuru nepazinu ne kripatiņas pirms gada bija rudens un viss&nbsp; tie&scaron;ām ir vienkār&scaron;i, jo atkal ir rudens un iemīlēties var no jauna. urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:82775 2012-07-27T22:13:00 2012-07-27T22:13:00 2012-07-27T20:16:31Z 2012-07-27T20:16:31Z un ir tik daudz, kurus mīlu un sargāju no sevis līdz pēdējam un tamdēļ man sienas krāsas mainās katru mēnesi, tamdēļ katru mirkili esmu citur ne jau pretpoli nepievelkas, egoisms pievelkas pie egoisma&nbsp; duraļevs urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:82670 2012-07-25T01:18:00 2012-07-25T01:18:00 2012-07-24T23:27:28Z 2012-07-24T23:27:28Z kamēr naktstauriņi lido apkārt laternām, zem kurām kadreiz rakstīta dzeja, es tepat, roku biksēs, sēžu truli gultas galā smaidu un nesaprotu, kur pie velna un ievas palika liela daļa manis pa&scaron;as. Starp kaislēm man paliek mīlestība, kas nekad nav mana, starp vārdiem, stāsti un vesali darbi, kurus tā arī nesaceru. Nav jau ta, ka rokas nolaistas.... ir tā, ka roka biksēs un egoisms prātā tā urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:82412 2012-07-23T20:36:00 2012-07-23T20:36:00 2012-07-23T18:38:27Z 2012-07-23T18:38:27Z <img alt="" width="516" height="344" src="https://lh5.googleusercontent.com/-2KYTeB9Wvqs/UA2YsiFrisI/AAAAAAAAAuQ/jx1IuM3OtCc/s516/_MG_6572.JPG" />&nbsp; urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:82049 2012-06-12T00:33:00 2012-06-12T00:33:00 2012-06-11T21:36:12Z 2012-06-11T21:36:12Z pie durviim satiku bezapjumtnieku ar luugumu pec &quot;vien maz smek`&quot;, es smaidot atbildu, ka man, nav un es jau eju majas.&nbsp; Vinjs sirsnigi atvadas un saka, ka tas ir labi, ka veelos iet majas, tas ir kaa vajag paliku uz pauzes, paliku smaidot vecha prieksa, man nebija, ko atbildet, man gribejas vinjam doties liidz.&nbsp; ,, urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:81672 2012-05-13T13:13:00 2012-05-13T13:13:00 2012-05-13T10:29:08Z 2012-05-13T10:29:08Z pietiek angīnas un iek&scaron;ējā kara, es pieceļos, iztaisnojos, nomazgāju četra rīta sviedrus un asaras un izvāru bļodu zaļas rīta tējas. Es nekad vairs&nbsp;nedrīkstu teikt, ka kāds ir mans, jo neviens nevar būt kāda, ja vien pa&scaron;a Mīlu urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:81493 2012-05-12T19:39:00 2012-05-12T19:39:00 2012-05-12T16:44:55Z 2012-05-12T16:44:55Z jau tre&scaron;ā diena no grādiem 38 - 40, mana dvēsele sadeg ellēs. Visās. urn:lj:klab.lv:atom1:r_h:81132 2012-04-29T20:48:00 2012-04-29T20:48:00 2012-04-29T18:06:01Z 2012-04-29T18:06:01Z liekas, es strādāju vecākajā komisijas veikalā ever, cilvēki nāk, it kā mājās, savu iedzīvi nesot līdz, kopā ar stāstiem un mājas gariem. Daži nerunā, bet lielākā daļa izstāsta pusi tre&scaron;ās daļas savas dzīves, kamēr es sagatavoju kvīti preču nomaiņai. Kad brīvs laiks, es klejoju pa &scaron;aurajām, mantu piegrauztām sienām, un lasu stāstu pēc stāsta, apcilāju mantu pēc mantiņām un viegli smaidu, jo liekas, tik interesanti, ka&nbsp;veselu&nbsp;dienu pavadu vietā, kur,liekas, dzīvo liela daļa no pa&scaron;as Rīgas iedzīvotājiem. visā visumā, es tikai &scaron;odien pamanīju, ka kokiem ir izdzimu&scaron;as lapas un zāle ir parādījusies virs zemes. <img src="https://lh5.googleusercontent.com/-eaSGGpROhIk/T52BwUqMhnI/AAAAAAAAArs/7hDPTNS5t9A/s772/IMG_0737.JPG" width="772" height="515" alt="" /> .. instalācija &quot;izdrāz mani&quot;, netālu no laukuma bērniem. Talsi. &Scaron;odien. Pilnīgi nojau&scaron;u, ka veidojusies nejau&scaron;i un autoru man nekad neatrast.