28. Decembris 2004

• 28.12.04 13:07
• Tajos brīžos atveras acis, atveras ausis un balss atveras un visas šūnas atveras vaļā. Un es esmu ziedoša magone, esmu nemitīgi plaukstošs ceriņu vai jasmīna krūms, mana miesa uzzied un smaržo un iekāro atdoties tev
  visa bez atlikuma — paņem mani.
  
  Un liekas tā, it kā es gulētu uz galda dārzā lietū, un lietus sakapā mani sīkos gabaliņos. Un gribas noslīkt šai lietū un straumītēs aiztecēt, aizskaloties tev līdzi.
  
  Un liekas, it kā es būtu karsts stikls, kurā tu ar savu elpu izveido formu. Zini, pēc mirkļa es būšu trausls un caurspīdīgs, bet tagad — paņem mani.