|
|
|
March 21st, 2010
03:33 pm
nekas pasaulē nav nelāgāks par to, ko cilvēks spēj nodarīt pats sev, kad nebrīdī palicis vienatnē ar sevi. labi zināms, ko vajadzētu darīt, bet nē, spītīgi jātup savā gliemežnīcā, kamēr paliek pavisam smagi, kamēr līdz nejēdzībai pilna ar pārāk skaudru sevi priekš sevis.
tad kādureiz, kad ir kāds lūzums un ir tik grūti, ka no sevis nekur neaizbēgt, es itin kā ļaujos ievilkties visādos notikumos. un uzreiz uzrodas tik daudz atšķirīgu ļaužu, viņi sāk vadīt manu dzīvi, liek man darīt to un šito, runā, stāsta, rīkojas, pasaule virpuļo apkārt un visi tādi aktīvi, ka ne mirklīti atvilkt elpu, ne mirklīti noklīst. mana seja kaut kur pazūd starp citām. naktī tu aizej gulēt jau aizmigusi, no rīta mosties ar tikšķošu laikabumbu. citādi nevar.
un tad tu reizumis pamosties tāda aizmigusi. ārā pakšķ pavasaris. ārā kūstošs sniegs. sīks lietutiņš. bezapziņa. sāpīgais līkais duncis, kas asi velk mirstamās līnijas iz krūtīm uz kaklu, ikreiz, kad..., ir kā smeldzīga atblāzma.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
