|
|
|
February 13th, 2009
10:54 pm - par vecmāmiņu.
laikposmā no pieciem līdz septiņiem gadiem es bieži dzīvoju pie savas līgatnes omammītes - mammas mammas. vispār viņa bija pilnīgs pretstats manai mammai - ļoti stingra kundzīte. man liekas, ka tā īsti viņa atmaiga tikai kādus gadus divus pirms aizgāja viņpus.
viņai bija milzīgs grāmatplaukts, kurā dzīvoja manas iekāres objekts - herlufa bidstrupa karikatūras. vēl viņai bija liels ķīnas rozes koks un vispār daudz puķu. man atkal piederēja sava puķu dobe laukos. tajā auga koši dzeltenas un skarainas puķes, daudz garākas par mani un izskatījās kā tādas uzprišinātas niedres. ļoti lepojos, ka manu puķu stublāji bija redzami arī ziemā. vēl man bija sava mājiņa, tāda kā slēptuve. visi to zināja, bet iekšā nenāca. varbūt tāpēc, ka viņi bija par lielu. tie bija trīs cieši kopā saauguši jasmīnu krūmi, iekšā es glabāju ķieģeļus, ar kuriem aizmūrēju ciet vienīgo eju, kad tur tupēju. palika tikai mazs lodziņš, pa kuru es skatījos uz pasauli. mani redzēt nevarēja. pavadīju tur augu dienu laikā, kad ziedēja jasmīni. atceros, ka es kaifoju, bet vecmāmiņa pukojās, ka jasmīni tak esot tik indīgi, ka pat istabā nedrīkstot nest, bet es tur visu laiku sēžot un elpojot. es elpoju gan. jasmīni smaržoja ļoti skaisti, bet bija arī citas puķes, katrai smaržai izdomāju savu stāstu. visbēdīgākais stāsts bija neaizmirstulītei. es arī ēdu puķes, visas pēc kārtas. varbūt tas iedzimst, jo irbe arī tā dara. mamma nekad nebija stingra, tikai sekoja, lai es neēstu jasmīnus, gundegas, narcises un tulpes.
man ļoti patika manas līgatnes omammītes roku āda, kad es biju maziņa. savu es ciest nevarēju. fui, tā bija apspīlēta ap miesu, tik gluda un rozīga kā sivēnam, kurpretī viņai tā bija bezgala skaista. tāda trausla un netverama, kā plāns, smalks un mazliet paburzīts pergaments. varēju stundām glāstīt viņas rokas un priecāties. un klusībā ilgojos novecot tāpēc vien, lai man būtu tāda āda. kas jocīgi, omammīte gribēja manu ādu. to pašu sivēnīgo. :)
toreiz man likās, ka es esmu vispareizākā, bižainākā mazmeitiņa, kāda vien var būt. tomēr reizumis es viņu neklausīju.
bula laikā omammīte mēdza atlaisties diendusā, es ne - man patika karstums. vispār man vienmēr latvijā salis. tad nu mēs ar mazāko brālīti spēlējāmies savā nodabā. reiz vasaras karstumā viņa atkal gāja gulēt un piekodināja, lai nekādā gadījumā neiedomājos cienāt mūsu lielo vilksuni džimi ar sviestu. mājās tiešām bija atvests deficītais sviests, laikam caur kaut kādiem blatiem dabūts, jo uzreiz veseli divi kilogrami. es nevaru pateikt, kā tas gadījās, bet mēs ar brāli (un varbūt arī ar džimi) pēc kārtas stāvējām pie omammītes istabas durvīm un vaktējām, kad taču viņa beidzot aizmigs. viņa aizmiga. pēdējā brīdī, jāsaka, jo džimis skatījās tik lūdzoši, ka man sirds jau plīsa pušu. tas bija ļoti skaistas suniskas draudzības piepildīts dienvidus, bet tad vecmāmiņa sāka mosties. ātri iegrūdu sviestu saldētavā un pierunāju džimi palīst zem virtuves galda. tomēr tā kā džimis nodevīgi laizījās, vecmāmiņa taisnā ceļā devās pie ledusskapja. man liekas, ka pēriens bija netaisnīgs, jo džimis apēda tikai puskilogramu no tā sviesta.
vispār džimis bieži bija ķēdes suns un klausīja tikai vecmāmiņu, tāpēc viņa mums aizliedza džimi laist vaļā no ķēdes bez savas klātbūtnes - suns vairs nenākšot atpakaļ. taču viņa bieži gāja gulēt diendusu. bet man bija bērnības maksimālisms un pārliecība, ka visu var sarunāt, turklāt džimis izskatījās tik saprātīgs. un es runāju. stāstīju viņam, ka viņš varēs izskrieties pa pļavu un saprotu, ka viņam šitādā karstumā grūti pie tās ābeles tupēt, tikai pēc tam viņam mani jāklausa un jānāk atpakaļ. un viņs priecīgi aizlēkšoja, kamēr mēs ar brāli priecājāmies par brīvības saldo garšu. džimja brīvībai tomēr pienācās būt manis limitētai un pēc kāda laika es sāku viņu saukt atpakaļ, taču džimis mani neklausīja un aizskrēja pāri pļavām tālu prom uz to pusi, kur tumšajā būdā dzīvoja vecmāmiņas paziņas - piena sieva un ragana. es nezinu, cik ilgi džimis tur skraidīja, man liekas tā bija pirmā reize, kad es zaudēju laika izjūtu un kad viss bija beidzies, sapratu, ka laika patiesībā nemaz nav, laiks ir tikai pieņemta vērtība. bet man tas bija ilgi. tad džimis atgriezās, bet vēl ilgi spēlēja "ja vari, noķer mani" spēlītes. beigās es viņu pielabināju ar avenēm. omammītei neko neteicu.
liekas, ka man labāk bija daudz ko neteikt, jo nereti sanāca nesmukumi. atceros, ka reiz atbrauca mammīte un viņas tik ilgi runāja par mammas veselību, ka es gāju ārā spēlēties. man bija pieci gadi un šajā vecumā es labprāt spēlējos uz piemājas celiņa - pētīju zemes kukuržņus. un tad es ieraudzīju kaut ko unikālu - daudzus mazas čūskiņas, vismaz man tā šķita, kas izstiepās te garākas, te atkal sarāvās īsākas. tas bija kaut kas tik brīnišķīgs, ka nolēmu atklājumā padalīties arī ar mammīti un omammīti. tikai viņas noreaģēja pilnīgi neizprotami: mamma ķēra pie sirds, bet vecmāte stingrā balsī lika man tūlīt parādīt. un es parādīju ar. "dumais pilsētas bērns, tās tak ir sliekas," vecmāmiņa nogrieza, bet mamma atviegloti nopūtās. un neviens man neticēja, ka tās ir sliekas tikai tagad, bet kad izaugs lielas, būs čūskas.
bet gadījās arī nelāgāk. mums bija liela un plata kaimiņiene. kuplā liesmas tante. reiz mēs viņu satikām un liesmas tante man teica, ka es esmu ļoti tieviņa un maziņa. man likās varen jauki, ka viņa ar mani runājas un nolēmu, ka es viņai arī pateikšu kaut ko jauku: "jūs gan esat ļoti resna un liela, liesmas tant," es teicu un jutos priecīga par tik saturīgu komunikāciju. tad ietājās kaut kāds saspringts klusums un pēc tam liesmas tante ar omammīti nesveicinājās vairākus mēnešus, bet citiem kaimiņiem stāstīja, ka gudrā zina kūdot savus mazbērnus.
|
|
|