|
|
|
September 4th, 2008
02:37 am - bērns un dzeja
irbe tagad vairs neiet patnī, šogad sāka mācīties valsts skolā.
mazliet viņu mulsina milzīgā skola, cilvēku skaits un mājas darbu kvantums.
bet pagaidām izskatās, ka apradīs un tur iejutīsies labi.
lūk, šovakar pārrunājām jaunās skolas būšanas, nebūšanas un mācību līmeni. cita starpā, viņa minēja, ka latviešu valodas un literatūras skolotāja tur arī esot pirmo gadu, tāda, kas ilgi dzīvojusi latgalē (akcenta gan neesot), ģērbjoties "patīkami dīvaini" un izskatoties arī, ka nenokaušot lasītāju skolēnos. tātad, skolotāja jaunkundzei patīk, bet tomēr zināmas domstarpības irbe iekšēji jūtot jau pēc pirmās literatūras stundas.
skolotāja esot iedevusi vairākusi teksta gabaliņus (lai bērni pamatojot - kurš no tiem ir dzejolis un kurš ne) un pirmais jautājums bijis šāds: ko, jūsuprāt, autors ir vēlējies pateikt ar šo tekstu, kas jūs tajā pārsteidz? zemteksts: ko, jūsuprāt, dzejnieks ar šo dzejoli ir vēlējies pateikt?
sēdēja jaunkundze vakarā diezgan sašutusi un prātoja par tēmu: kā vispār kaut ko tādu var pajautāt, vai tas būtu ļoti rupji, ja teiktu, ka neko, ka vispār dzejnieki ar dzeju (izņemot atsevišķus gadījumus) neko nevēlas pateikt. nu... vismaz ne konkrēti. un irbi nekas nepārsteidz, viņa tak neesot endzelīna kungs. viņu arī nekas neizbrīna. sajūtas esot pavisam citādas, pie tam - grūti definējamas un nekādā gadījumā ne apspriežamas ar cilvēkiem, kuri var pateikt, ka šis esot dzejolis par mīlestību, bet tas - par cīņu. irbe, lūk, jau gadiem šādās reizēs klusējot un jūtoties diezgan stulbi - kā ievilkta kaut kādās spekulācijās. skumji esot tas, ka konkrētie panti viņai principā patīk un pavelk, esot, esot tur dzeja, bet uz šādi uzstādītu jautājumu viņa pie labākās sirdsapziņas nespēj atbildēt.
un vispār irbei liekoties, ka skolotājas uzvārds kaut kur dzirdēts. pajautāju, kā tad sauc skolotāju? skolotāja esot iveta ratinīka. apmēram mana vecuma.
ko darīju es?
apskatīju iedotos pantus un klusi nosmējos - rokraksts manīts. autore (kas uz lapas, protams, nebija norādīts) - iveta ratinīka.
iedevu skaistulei pafīlingot citus ratinīkas pantus no satori un ieteicu noorganizēt interviju ar autori, kurā pajautāt ne tikai, ko dzejniece ar katru konkrēto dzejoli vēlējusies pateikt lasītājam, bet pajautāt arī, kam dzejolis ir veltīts, kāds personisks pārdzīvojums vai notikums autori rosinājis to sarakstīt un vai dzejolis ir autobiogrāfisks, kā un kas ietekmē autores daiļradi, kā arī vēl pāris sirsnīgus jautājumus - visus tos, ko parasti vaicā žurnālisti, kuriem par dzeju nav nekādas sajēgas un daļas. :D
|
|
|