Klīstot internetā, pēkšņi sapratu, ka kādā bildē ir nofotogrāfēts viss manas māsas somas saturs. Viss sākot no kabatslakatiņiem līdz lietām, kuras man šķiet ikdienā nenēsā līdzi - piemēram, ko viņa dara ar knīpstangām, kuras pēc lieluma spriežot ir domātas tam, lai kādam zobus izrautu. Taču starp visiem priekšmetiem, kurus manas smadzenes sāka reģistrēt, es atradu blociņu ar nosaukumu "Something Special" zaļā krāsā un atcerējos, ka pagajušo gadu, kādā lietainā dienā, rakstāmlietu veikalā, es tos blociņus pētīju - "Something Special" un "Nothing Special", jāsaka, ka jau sen gribēju iegādāties vietu, kur skricelēties, izpausties, zīmēt savus putnus un vīt puķes cauri lapām, vismāz tā es toreiz biju izdomājusi, ka tam arī vajag savu māju / vietu, jo mana galva ir pilna ar aļģēm, kas aiztur tikai pāris idejas no visām, kuras dienas laikā izskrien cauri, kā tāds neapturams ātrvilciens - bez sākuma un beigām, bez pieturas punktiem. Tā pētot tos, es sev iegādājos "Nothing Special", patiesībā toreiz pat šķita, ka to daru, tāpēc, ka tas būs attiecīgi saturam, ar domu, ka tas taču nekas īpašs. Tagad nav man miera, domājot, nez, kas slēpjas viņas blociņā zem nosaukuma "Something Special" un vispār sāku filosofēt tieši par šiem diviem blociņiem un to nosaukumiem - kuru no blociņiem iegādātos cits parastais mirstīgais un kāda šai darbībai būtu apakšdoma, jo smadzenes īsti nepaļaujas domai "tāpat vien".