urn:lj:klab.lv:atom1:putnenspašbarotava.putnensputnenszanespasts@gmail.computnens2009-08-19T10:50:59Z2009-08-19T10:50:59Zurn:lj:klab.lv:atom1:putnens:581732009-08-19T14:52:002009-08-19T14:52:002009-08-19T10:50:59Z2009-08-19T10:50:59Zviņa jau kādu laiku raksta kaut kur citur un pavisam savādāk. un viņai tā patīk un sanāk daudz labāk. bet nezkāpēc ārā vēl nedzēšas. vai varbūt tāpēc, ka tomēr te tā labi un ērti atrasties? drošivien. turklāt dažus šejieniešus viņa jau gadiem lasa [vēl pirms pati kaut ko te čīkstēja un vaidēja]. un negribas pārtraukt. tāda savāda pieķeršanās...urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:579272009-07-21T14:44:002009-07-21T14:44:002009-07-21T11:45:06Z2009-07-21T11:45:06Zšodien viņa gribētu sev uz pieres ar flomīti uzzīmēt iebraukt aizliegts zīmi.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:576792009-07-20T15:48:002009-07-20T15:48:002009-07-20T12:50:48Z2009-07-20T12:50:48Zno rīta viņai šķita, ka nupat piedzīvotā nedēļas nogale būs izdzērusi jebkuru dzīvotgribu, atstājot tukšumu. un tas turpināsies līdz aizvedīs pie pilnīgas nevēlēšanās pat kustēties. bet patiesībā izrādījies otrādi. gribas rosīties, lai izvilktos no tā tukšuma ārā.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:574632009-07-13T13:06:002009-07-13T13:06:002009-07-13T10:15:48Z2009-07-13T10:15:48Zviņai jau likās, ka tā būs. ka katru vasaru būs viena diena, kad sasodīti gribēsies rudeni, mārtiņrožu smaržu, smagos mākoņus, baltijas pērli un vēl kaut ko. pagājušogad "vēl kaut kā" vietā bija gruzija. šogad tā drīzāk varētu būt dublina, nez kāpēc. vai odesa. bet kas attiecas uz pārējo - smagie mākoņi ir jau tagad, tik skaisti un dzīvi. baltijas pērle būs, patiešām būs! jā, gluži netīšām sastopot šo ziņu, viņa vai spiedza no sajūsmas un viņas galvā jau virpuļoja bildītes, kā viņa kleitā un siksniņkurpītēm kājās aizrautīgi tipina uz kādu no odrijas filmām, vai - kā nogurusi un lēnīga iemieg todien jau 3. filmas laikā... un būs arī mārtiņrožu smarža, gaiši smeldzīga būs, un rudens, un viņa pat zina, ka šis pa ilgiem laikiem būs pirmais rudens, kas pienāks bez bažām un sāpēm, būs silti un labi. un varbūt pat sanāks tā dublina vai odesa.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:572152009-07-01T23:15:002009-07-01T23:15:002009-07-01T20:42:04Z2009-07-01T20:42:04Zun tad, kad viņa uzrakstīja to frāzi par tālāk iešanu, viņai šķita, ka pietiek ākstīties, ka viņai ir vairāk ko teikt, ka viņa var labāk teikt, ka viņa var ne-anonīmi un visādīgi saturīgi izteikties. nu, patiesībā ir un var jau arī. taču kaut kas neļauj tā vienkārši likvidēt šo telpu. tā vien šķiet, ka viņai gribas paturēt kādu, tikai viņas pašas telpu, kur... jā, jā. kurā atļauties runāt par skumjām, kurā atļauties vaimanas, gaudas un sēras, kurā atļauties pašironiski sevi pažēlot. kurā padalīties pašai ar sevi. vai kur bezatbildīgi kaut ko sev apsolīt. kur plosīties, rakāties, mētāties. vai vienkārši atļauties to, ko īsti nevar vai negribas atļauties citur. <br /><br />lai nu kā tur arī būtu vai nebūtu, viņa šodien bija pie vecākiem pēc zemenēm un, kad brauca mājās, aizdomājās par sajūtu iekonservēš-anu un -anos. kā sajūtas iestrēgst mūzikā uz palikšanu. taču ar mūziku aizvien ir cerība, ka tām pa virsu ir iespējams uzklāt pavisam citas sajūtas, piepeši sadzirdot, saklausot kaut ko pilnīgi citu nekā iepriekš. bet smaržas... tās vienmēr paliks individualizētas katrai no piedzīvotajām sajūtām. un zemenes nekad nesmaržos pēc divvientulības vai pēc skumjām vai pēc tirgus vai sazin kā vēl. tās vienmēr smaržos tikai un vienīgi pēc gaiša noguruma pārpildītiem, vēliem un siltiem vakariem, kad viņi ar pēdējo vilcienu, garajās mellužu vagās lasīto zemeņu groziem rokās, māmulītes sabučoti brauca mājās. viņai sāpēja kājiņas un nāca miegs, un viņa iedeva vienu roku mammai, otru papam, aiztaisīja acis un gāja. un viņa vienmēr nonāca mājās. tāpēc zemeņu smarža viņai vienmēr nozīmēs to, ka viņa nonāks mājās. tā vai citādi. agrāk vai vēlāk. <br /><br />un vēl viņa šodien nespēj noklausīties līdz galam nevienu dziesmu. nez, vai viņa spēs pati savu dzīvi nodzīvot līdz galam.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:570452009-06-25T09:56:002009-06-25T09:56:002009-06-25T07:01:48Z2009-06-25T07:01:48Zpiepeši sagribējās uzrakstīt. nospriedu, ka laikam jau nevajadzētu, jo kaut kas depresīvs vēl uzrakstīsies. nu tad nerakstīšu ar, <br />labāk paklusēt un padomāt - ja reiz tik skaidri zinu, ka gribas citādāk, tad nu tā kā būtu laiks izdomāt, kāds tas citādāk ir.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:567542009-05-26T15:11:002009-05-26T15:11:002009-06-25T07:55:45Z2009-06-25T07:55:45Zdoties citur.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:564642009-05-08T11:12:002009-05-08T11:12:002009-05-08T08:14:48Z2009-05-08T08:14:48Zha. tomēr. man patīk mans jaunais cipars. 29. skan skaisti. izskatās skaisti. viss ir skaisti. viss būs skaisti. pamodos, apjēdzu šito un pašai izbrīns.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:561092009-05-06T11:08:002009-05-06T11:08:002009-05-06T08:09:26Z2009-05-06T08:09:26Zjumtam jāseko arī tad, ja tas pārvietojas.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:559272009-04-28T21:40:002009-04-28T21:40:002009-04-28T18:44:19Z2009-04-28T18:44:19Zpirms divām cigaretēm, puskrūzes tējas un vienas telefona sarunas es pabeidzu grāmatu. un visu šo laiku mani nepamet patētiska sajūta, ka es nupat izlasīju savā dzīvē svarīgāko grāmatu. pagaidām vēl nevaru pamatot, kādēļ, un rakstiski diez vai arī kādreiz varēšu, bet arī ģeniālāko grāmatu. katrā ziņā vienīgo, kuras pēcvārdā autors pasaka paldies lasītājam, ka izlasījis. reto grāmatu, kuru izlasot šķiet, ka visu lasīšanas laiku esmu dzīvojusi autora ērmīgajā, taču tik dzīvu un patiesu stāstu pārpildītajā galvā. taisni vai prasās uzrakstīt sludinājumu ar tekstu: "meklēju kādu, kas izlasījis to pašu. vienalga, pirms cik cigaretēm, krūzēm tējas un telefona sarunām. es gribu ar tevi iedzert."urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:555902009-04-27T10:49:002009-04-27T10:49:002009-04-27T07:51:34Z2009-04-27T07:51:34ZSapratu, ka pēdējais laiks ir pagājis, izmēģinot un pielāgojot sev dažādus uzvedības, rīcības un vispār-dzīvošanas modeļus. Tad tā, tad šitā. Tad tāds solījums sev, tad šitāds. It kā jau nav ne vainas. Vismaz ir interesanti. Bet no otras - patiesākās puses - skumji jāatzīst, ka jau atkal es ņemos un grozos ap dekorācijām. Ap kleitām, principā.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:554372009-04-24T17:12:002009-04-24T17:12:002009-04-24T14:12:24Z2009-04-24T14:12:24ZPēdējā laikā es neprotu dzīvot piektdienās.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:550992009-04-23T10:48:002009-04-23T10:48:002009-04-23T07:52:37Z2009-04-23T07:52:37ZTā ir jau kopš bērnības. Kad man sāp auss, esmu čīkstulīga un man nekas nepatīk. Un tagad man ļoti sāp auss. Tāpēc ir grūti pastrādāt, es šobrīd to nedaru un klaiņoju pa dažādām lapelēm, lasīdama. Pasaulē ir tik daudz teksta, vārdu, frāžu. Varbūt daudz par daudz. Tāpēc es paklusēšu. Kamēr pāries tā auss.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:548292009-04-21T09:47:002009-04-21T09:47:002009-04-21T06:50:37Z2009-04-21T06:50:37Zes gribētu uzrakstīt, kā es vakar sajūsmināti atklāju baklažānus un kā pēkšņi manī eksplodējusi apsēstība ar palaņuka apsēstajiem, bet man nenormāli nāk miegs, tik ļoti, ka šis teikums ir viss, ko esmu spējīga uzrakstīt.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:547302009-04-16T15:34:002009-04-16T15:34:002009-04-16T12:36:34Z2009-04-16T12:36:34Zšodien smiekli jau atkal skan pēc smiekliem.<br />recepte vienkārša. braukt uz darbu ar riteni un lai galva piepūšas pilna ar vēju.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:545092009-04-14T10:24:002009-04-14T10:24:002009-04-14T07:58:51Z2009-04-14T07:58:51Zvisskaitinošāk ir, kad pieķeru sevi neturot sev dotos solījumus. bet nekas - dusmas uz sevi ir motivējošas. kādreiz es nebiju uz to spējīga vispār un nemaz. tagad pamazām, pa lietiņai vien, pa mazumiņam vien, nu vismaz to zivju eļļu vēljoprojām katru rītu dzeru.<br /><br />kas attiecas uz visu pārējo, pilnmēness (?) ēnā man sāk šķist, ka drīz vien no jauna uzbangos identitātes krīze, jau šorīt viena no pirmajām artikulētajām domām bija par zaudēto identitātes daļu un nesaprašana, kā to atgūt. bet pēc tam jau tas atkal pāries. <br /><br />bet par to, ka kaut kas īsti nav tā, kā būtu jābūt, liecina arī rīta dialogs manās mājās. pamostos, pieceļos sēdus, berzēju acis, staipos, domāju, ar kuru kāju kāpt ārā un tā. un tad mans dārgais, pamanījis manu kūņošanos, apsēžas pie manis gultā un saka: "pasaki kaut ko."<br />es: "labrīt!"<br />viņš: "fūuuu.. viss kārtībā"<br />es: "e?"<br />viņš: "nē, nu Tu tā pa nakti piecēlies sēdus un sāki kaut kādā svešvalodā runāt". <br />es: "kaut ko saprotamu?"<br />viņš: "nē. es nesapratu. un tad Tu atmeti ar roku un gulēji tālāk."<br /><br />tā. interesanti, ko es vēlējos pateikt. tik pa sapņiem - murgiem atceros, ka kaut ko mēģināju, bet mute bija kā aizlīmēta. uz pēdējo dienu skumji depresīvo domu fona vien varu iedomāties, ko.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:540202009-04-08T19:52:002009-04-08T19:52:002009-04-08T16:55:35Z2009-04-08T16:55:35Zšodienas pārstrādāšanos noslēdzu ar normandijas sidru un tagad labsajūtā laizos. izrādās, ka tepat blakusbodē plauktā stāv sidrs piecos dažādos veidos. sajūsminoši bezgala, bet ja tā padomā - nemaz ne tas labākais atklājums. kā lai tagad dienām ilgi nosēž darbā? un vēl tā baisā doma, ka jāpelna vairāk, lai var vairāk dzert...urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:537662009-04-08T13:12:002009-04-08T13:12:002009-04-08T10:17:18Z2009-04-08T10:17:18Zman nāk miegs, gribu mājās, gribu saldējuma kokteili ar plūmju sulu, to lielo no teātra bāra, un es gribu berlīnes kebabu, es gribu nopirkt aviobiļeti, tikai nezinu vēl uz kurieni, bet vairāk par visu es gribu mājās, jo man nāk miegs, bet man ir jāsēž darbā un priekšā vēl neredzami gali trijiem rakstudarbiem un pēc stundas prezentācija, kur jābūt smukai un sakarīgai, bet es ne gribu, ne varu, jo man nāk miegs.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:537382009-04-07T17:43:002009-04-07T17:43:002009-04-07T14:45:45Z2009-04-07T14:45:45Zpārkāpjot savus pēdējā laika principus, nograuzu šokolādi. nu nepalika stiprāk! auuuu, gribu kā pagājušonedēļ. enerģiski sprinģot, šaudīties, čivināt un virpuļot.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:532772009-04-07T16:25:002009-04-07T16:25:002009-04-07T13:29:30Z2009-04-07T13:29:30Zkopš tik intensīvajām, emocionālajām, rosīgajām un saules pielietajām brīvdienām šonedēļ nav ne spēka, ne gribas, ne iedvesmas. labi, ka darba nedēļa jau pusē un nerimstoša saule laukā. citādi vispār tikai gulēt gribētos un neko citu.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:529032009-04-03T12:37:002009-04-03T12:37:002009-04-03T09:37:16Z2009-04-03T09:37:16Zkaut kad mans bijušais norādīja, ka man esot izteikta tieksme iesaistīt savās lietās vai visus apkārtējos. toreiz, kad jutos vainīga par pilnīgi visu un paklausīgi māju ar galvu, piekrītot visam, es patiešām noticēju un mēģināju no tā tikt vaļā. tagad, kad pagājis laiks bez ierastās sajūsminātās ņemšanās pat ap nenozīmīgākajiem sīkumiem un čivināšanas par tiem ar katru, kas pagadās pa rokai, es saprotu, ka mans bijušais ir idiots, kurš nav spējis novērtēt vienu no manām burvīgākajām īpašībām - pat sīkāko lietu padarīt par piedzīvojumu un - jā, atzīstu, - pat dramatizēt to. tā aizrautīgi un šarmanti. <br /><br />nja, ar pieticību laikam vairs neslimojam. :)<br />bet ja nopietni - tā dzīvot patiešām ir miljons reizes patīkamāk un interesantāk.<br /><br />komplektā augšminētajam nāk vēl dažas, personiskas iedabas atklāsmītes par brīvību, atbrīvošanos un traļi vaļi, bet par tām es nerakstīšu, jo pārāk jau nu pēc vecām, nospēlētām dziesmām izklausās.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:525192009-04-02T13:20:002009-04-02T13:20:002009-04-02T12:25:52Z2009-04-02T12:25:52Zman patīk šī diena, jo <br /><br />1. manus acu ābolus jau kopš rīta caurvij koši sarkani pavedieni, kas neparastā kārtā kopējo tēlu padara valdzinošāku un varētu pat teikt, ka tam piešķir izteikti intelektuālu dimensiju. sak, meitēns pa naktīm grāmatas zem segas lasa. <br />2. mana rotaslietu vājība ir uzbangojusi ar jaunu sparu. trīs pāri jaunu auskaru, pērlīšu gredzens un fantastiska stiepļu broša plus apmēram tikpat daudz vienību prātā. cenšos sevi disciplinēt, ka šādi es nekad nesakrāšu dēkai amerikā. <br />3. pusdienslaikā apstaigāju visas (VISAS) kvartāla humpalbodes un secināju, ka strādāju humpalbodu epicentrā.<br />4. pretēji gaidītajam, man šis pavasaris patīk, pat ļoti patīk. pat vairāk - tas ir atdevis man to īpatnību, kuras dēļ es vienmēr esmu mīlējusi, - spēju izjust pēkšņu līksmību, uzvilkt zosādu, nevaldāmi sapriecāties un pie sevis spiegt. <br />5. spilvas veikals pie jūrmalas šosejas ir viena no sajūsmas vērtajām lietām. īsta garšīgo lietu paradīze.<br /><br />un diena nemaz nav vēl beigusies...urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:523272009-04-01T15:22:002009-04-01T15:22:002009-04-01T12:23:07Z2009-04-01T12:23:07Zkaut kad pagājušonedēļ to izdomāju un vakar atcerējos, ka gribu sev apsolīties katru dienu šeit ierakstīt vismaz vienu teikumu, nobildēt vismaz vienu kadru, izlasīt vismaz vienu lapu no grāmatas, pateikt kaut ko labu vismaz vienam cilvēkam un katru rītu dzert zivju eļļu. un nav pat svarīgi, vai un ko man tas ko dod. vienkārši vajag kustēties, sevi kustināt. tas vienmēr sākas ar vienu soli, pirmo soli. tātad, tagad ierakstu vismaz kaut ko vienu, labu šodien arī esmu pateikusi un pat izdarījusi, un zivju eļļu es dzeru jau nedēļu.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:520312009-03-31T17:56:002009-03-31T17:56:002009-03-31T15:01:40Z2009-03-31T15:01:40Znu galīgi vairs negribas rakstīt. kaut - gan varētu, gan vajadzētu rakstīt garumgaras atskaites sev pašai par kings of leon un killeriem, par no jauna atklāto berlīni, pat divreiz, par trīsdesmitgadnieku krīzi, kas man piezagusies nu drusku ta kā par ātru, par mīlestību un par darbu, kā mani burtiski ver vaļā, un vēl, un vēl, un vēl. bet doma par vārdu nekļūst un nemaz līdz pirkstgaliem netiek, kad to jau nomainījusi nākamā. tam droši vien kāds sakars ar pavasara mainīgajiem laikapstākļiem.urn:lj:klab.lv:atom1:putnens:518922009-03-06T10:47:002009-03-06T10:47:002009-03-06T08:50:27Z2009-03-06T08:50:27Zman ir viens ļoti mīļš un sens draugs, kurš man vairākkārt ir teicis, ka man ir jābūt uzmanīgai ar savām vēlmēm, jo tās vienmēr aizved pie to piepildījuma. šajā gadījumā mani tas apmierina. pietiek tikai man uzrakstīt, ka ziema vairs nav izturama, lai nākamajā dienā sāktos pavasaris. jā, jā. tā ir.