Ārā tā arī neizgājām - tāds vējš, ka no sauļošanās nekas jēdzīgs nesanāk. Paplikojāmies pie loga. Sīkbērns pasācis savas rokas mutē bāzt. Un kad priecājas, tad priecājas viss - piere, mute, krūtis, rokas, kājas.... ar rokām un kājām pasācis airēties.
Pāri pagalmam pārlidoja kaķis. Aiz viņa ausīm plīvojot Čiepiņa. Mēsmāju Runcis lēnām un nosvērti aizsoļoja nopakaļis aiz Čiepiņas. Kaķis pa balstošo stabu uzrāpās šķūņaugšā. Čiepiņa palika lejā. Mūsmāju Runcis lēnām pa to pašu stabu uzrāpās pakaļ. Tagad kaķi skaidros attiecības bez Čiepiņas. Savu darbu viņa ir izdarījusi.