| 6:39p |
Tā dīvaini uz sirds
Ar viņu es mācījos kopā no pirmās klasītes. Kopā spēlējāmies un kopā ķircinājām puišus. Kopā spēlējām orķestrī un kopā braucām uz Jūrmalu.
Pēc tam pašķīrāmies.
Tagad sazvanījāmies un kaut kad tiksimies. Un mana sirds ir nemierīga - mēs pašķīrāmies vēl tad, kad abas bijām maziņas un kad vēl runājām visu, kas uz sirds, kad nepiespiesti smaidījām un pieklājība bija tikai vecāku iegriba. Dzirdot viņas balsi manī saausās tā meitene kāda es biju, un mana lielā Es sāk nervozēt. Es toreiz savādāk domāju un runāju, toreiz es savādāk elpoju un atdevos, es ticēju un atvēros daudz savādāk.
Tagad esmu noslēgtāka, prātīgāka, ironiskāka... Kā saka - zināšanu izķēmota seja...
Tagad tas viss "ieguvums" man traucē sastapties ar Viņu, Manas Bērnības Manu Draudzeni:
Es ar niknumu esmu iekrampējusies šajā dzīvē cenšoties pati aizstāvēt sevi, pati noteikt un pati izdabūt, ja nepieciešams. Esmu bradājusi pa sū... un dažas labas saskarsmes vētras man ir tikai viļņošanās ūdensglāzē.
Viņa runā muzikas valodā, valodā kuru esmu gandriz vai aizmirsusi (varbūt vienīgi valodu un saskarsmi es dalu taktīs).
Es par viņu neko daudz nezinu. Dažus faktus, kuri neko man neizsaka un dod plašas iespējas izdomāt to kā nav.
Dažādas pieredzes, dažādi likteņi, dažādas attieksmes.
Mūs vieno mūsu bērnība.
Man bail, ka es neatvēršos, neatcerēšos un nespēšu.
Un no satikšanās sanāks divu ļoti atšķirīgu pasauļu attālināšanās. |