Tā, kurai zalkši nāk mājās' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Thursday, January 23rd, 2003
| Time |
Event |
| 11:27a |
Latvieši un viņu leģendas
Viena no latviešu leģendām skan: "ko tad mēs, mēs jau neko - tāda maza tautiņa, mazs bērniņš krustcelēs..." es ienīstu šo leģendu un katru reizi, kad kāds manā tuvumā min šos vārdus, nodrebu un mēģinu apvaldīt dusmas. Ir daudz mazākas par mums valstis - Luksemburga, Vatikāns (kas visa valsts ir Rīgas lielumā). Bet kaut kā viņiem neienāk prātā ne pīkstēt, ne nodarboties ar pašnožēlošanu.
Šai leģendai nāk komplektā personīgās nevarības sajūta un atteikšanās rīkoties. Nu ja nepatīk tā ES - tad nepērc tās preces, neklausies radio, neskaties filmas - mums pašiem ir gana ko skatīties, klausīties, ēst un dzīvoties..., bet nē - padodas un iznīkst depresijā (dusmu klusā izpausme), mērcējās pašuzpūstā pārākuma izjūtā kratot infantilu intelektuālismu. | | 2:13p |
Māksla un reālā dzīve
Es esmu lietotājs. Man ir nauda. Bet man nav ko nopirkt.
Skatos izdevumos mākslinieku darbus un kā cilvēks līdzi jūtu par to, ka viņiem nav naudas, dzīve grūta un neviens māksliniekus nesaprot. Es - kā pircējs nesaprotu:
Es gribu nopirkt skaistu trauku komplektu - bet tie ir vai nu neērti, smagi vai nelietojami. Es gribu nopirkt vāzi - bet tā ir vai nu pelēka vai arī tāda pašmāksla, ka puķes tur izskatās liekas. Par lampām nerunāsim... darinātie priekšmeti prasa pret sevi telpu, īpašu izstādes attieksmi, fonu. Bet mana māja nav izstāžu telpa - es gribu ap sevi individuālus, ar domu pagatavotus priekšmetus kurus var arī lietot, bet tādu nav.
Iešu ka es uz lielveikalu iepirkties. Tur arī atstāšu savu naudu. |
|