|
[03 Feb 2004|07:46pm] |
vieta, kur var buut tikai viens.
paarsimts metrus no lielajaam shosejaam. un iestaajas klusums.
kaut kur taalu taalu tu nojaut mashiinu ruukonju. kaut kur taalu taalu
tu redzi sarkaniigaas gaismas pie pamales, kas naak no pilseetas.
kaut kur taalu taalu tu redzi izgaismotos neskaitaamos elektriibas
stabu milzenjus.
bet te ir klusums. un acu priekshaa neiedomaajams plashums. vasaraa
tas chalo. bet tagad pat uudens ir apklusis. tikai balts liels klajums
acu priekshaa. nav krastu. nav upes. ir tikai balts klajums virs kura
spokojas liels, gandriiz jau apaljsh meeness ar veselaam triis
zvaigzneem. vairaak neizdevaas saskaitiit. paareejaas bij pasleepushaas aiz
debesiim. debesiim, kas bija tik zemu. nu taa, lai var aizbaazt lielo
karoti aiz maakonju malinjas.
un taa diivaini zilganaa gaisma un spociigi paziistamaa eena. mana
eena. meeness gaismas zilgani apspiideetaa eena uz baltaa sniega, kas
zhilbina acis pat tagad tumsaa.
taa ir mana vieta. vieta, kur aizbraukt, kad negribas vairs neko. kad
galva ir atteikusies domaat peec darba dienas. peec ikdienas
nepaartrauktajiem trokshnjiem. aizbraukt uz _savu vietu_, nosalt un
paklausiities klusuma plashumaa.
|
|