September 14th, 2009

• 307., 308., 309. lappuse
• 9/14/09 07:02 am
• Drukāšanas statistika: 34 minūtes, 7859 baiti.
  
  Piezīme. Grāmatas 309. lappusē ir divas drukas kļūdas: nav ielikts punkts pirmās rindkopas beigās, pēc vārdiem «Sv. Lorenča līča», vārda «tūkstoši» vietā ir «tūktoši».
  
  * * *
  
  neparasto cilvēku, kas sagaidīja vētru ar paceltu galvu. — Zemu noslīguši mākoņi, pāri skriedami, skāra viļņu muguras. Starp lielajiem ūdens vāliem es vairs nemaz neredzēju sīkākos viļņus, kas parasti izveidojas to starpās. Visapkārt tikai garas, piķa melnuma bangas, kuru muguras pat nesašķīda, tik blīvas tās bij. To augstums nemitīgi pieauga. Šķita, tās pašas sevi it kā satrauca. «Nautils» gan nosvērās uz sāniem, gan slējās gaisā — gluži kā masts, briesmīgi zvalstījās, ar priekšgalu ienirdams ūdenī. Ap pieciem sākās lietus gāze, bet ne vējš, ne viļņi no tās neaprima. Vētras ātrums pat pieņēmās līdz četrdesmit pieciem metriem sekundē vai gandrīz četrdesmit ljē stundā. Tāda vētra parasti sagāž mājas, ostu pilsētās izārda dakstiņu jumtus, izjauc dzelzs režģus un svaida smagus lielgabalus. Un tomēr arī tādā viesulī «Nautils» attaisnoja kāda pazīstama inženiera vārdus: «Labi būvētam kuģim nekādas vētras nav jābaidās.» Tas nebij nekustīga klints, ko viļņi iespēj sagraut, bet tērauda ķermenis, kustīgs un paklausīgs, bez mastiem un takelažas, kas viegli turējās pretī jebkādai brāzmai.
  Es uzmanīgi vēroju it kā no ķēdēm vaļā palaistās bangas. Simts piecdesmit un simts sešdesmit pieci metri garie viļņu vāli pacēlās ap piecpadsmit metru augsti, un to ātrums bij tikai uz pusi mazāks par vēja ātrumu, proti, piecpadsmit metru sekundē. To apmērs un spēks pieņēmās līdz ar jūras dziļumu. Tagad es sapratu šo viļņu nozīmi: tie iesūc sevī gaisu, noplūdina to dziļumā un līdz ar skābekli aiznes tur dzīvību. Viļņu spiediena spēku rēķina trīs tūkstoši kilogramu uz katru kvadratpēdu, pret kuru triecas.
  Naktij uznākot, vētra pieauga vēl stiprāka. Tāpat 1860. gadā ciklona laikā pie Sabiedrības salām barometrs nokrita līdz septiņi simti desmit milimetriem. Krēslā es apvārsnī ieraudzīju kādu lielu kuģi smagi cīnāmies ar viļņiem. Tas gulēja dreifā un mēģināja noturēties virs ūdens. Drīz tas pavisam izgaisa tumsā.
  Ap desmitiem vakarā debesis laistījās vienās ugunīs. Spilgtas zibens svītras šaudījās pa gaisu. Manas acis nevarēja izturēt šo spožumu, kamēr kapteinis Nemo lūkojās tajā tieši un likās iesūcam dvēselē šo negaisu. Plīstošo viļņu rūkoņa, vēja kaukšana un pērkona dārdi sajaucās kopā apdullinošā troksnī. Vējš likās pūšam no visām četrām debess pusēm; no austrumiem nākdams, ciklons pāri ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem atvērsās atkal atpakaļ, gluži pretēji dienvidu puslodes vētrām.
  Ak, šī Golfa straume! Patiešām tā attaisno savu vētru karalienes nosaukumu. Tā ir viņa, kas rada šos šausmīgos ciklonus ar nevienādas temperaturas gaisa slāņiem, kas atrodas virs tās.
  
  307
  
  Lietum sekoja vesela uguns plūsma. Lietus lāses likās pārvērtušās uguns pilienos. «Nautils» savu tērauda durkli bij paslējis gaisā kā zibeņa vadītāju, un es redzēju vairāk reižu dzirksteles nošaujamies gar to.
  Galīgi salauzts un bez spēka es uz vēdera aizlīdu līdz lūkai. Atvēru to un devos salonā. Vētra bij sasniegusi visaugstāko pakāpi. Kājās nostāvēt «Nautila» iekšienē vairs nebij iespējams. Kapteinis Nemo nonāca lejā tikai ap pusnakti. Es dzirdēju, ka rezervuari pamazām pieplūst ar ūdeni, un «Nautils» lēnām nogrimst dzīlē.
  Pa vaļējiem salona logiem es redzēju lielas izbiedētas zivis kā fantomus nonirstam uguņotajā ūdenī. «Nautils» grima arvien dziļāk. Es biju iedomājies, ka piecpadsmit metru dziļumā būs miers, bet nekā. Ūdens virspusē bij par daudz sabangots. Mums bij jānolaižas piecdesmit metru jūras klēpī, lai būtu drošībā.
  Bet kāds tur bij miers un klusums! Kas te varētu iedomāties, ka okeana virspusē trako tik šausmīgs orkans?
  
  XX
  UZ 47° 24′ PLATUMA UN 17° 28′ GARUMA
  
  Šīs vētras laikā mēs bijām aiztriekti vairāk pret austrumiem. Izgaisa pēdējās cerības aizbēgt Ņujorkas vai Sv. Lorenča upes apvidos. Nabaga Neds sāka noslēpties tāpat kā kapteinis Nemo. Mēs ar Konselu nemaz vairs nešķīrāmies.
  Es jau teicu, ka «Nautils» bij aiztriekts vairāk pret austrumiem, pareizāk sakot, pret ziemeļaustrumiem. Vairāk dienu pēc kārtas viņš brauca, gan noniris dzīlē, gan virspus ūdens, pa jūrniekiem tik bīstamo miglu. Tā ceļas no kūstošiem ledus blāķiem, kas padara gaisu sevišķi valgu. Cik kuģi te nebij nogrimuši, orientēdamies pēc krastu uguņu maldinošās mirdzas. Cik nelaimes gadījumu te nebij noticis šīs biezās miglas dēļ! Cik daudz triecienu pret zemūdens klintīm, kur vējš apslāpē gāzmu troksni! Cik daudz kuģu te nesadūrās par spīti signalugunīm, svilpēm un brīdinājuma zvaniem!
  Arī dibenā te bij redzams okeana uzvaru cīņas lauks. Tur bij redzami veci, jau dūņām apnesti kuģi; citi nesen kā nogrimuši, kuru vara apkalumos un kuģa apakšējā daļā atplaiksnīja mūsu elektrisko lampu ugunis. Starp tiem daudzi nogrimuši ar visu kravu, kuģa ļaudīm un emigrantiem, un tikai
  
  308
  
  statistiskas atzīmes minēja tos, kas aizgājuši bojā šajās bīstamajās vietās: pie Rasa raga, Senpola salas, Belilas jūras šauruma un Sv. Lorenča līča
  15. maijā mēs bijām pie Ņufaundlendas sēkļa dienvidgala. Šis sēklis te radies no jūras sanesām. Te ir ievērojams visdažādāko organisko vielu sakopojums, ko no ekvatora atplūdinājusi Golfa straume vai arī gar Amerikas krastiem plūstošās ziemeļpola straumes. Tur atrodamas klīstošā ledus masas, sanestas ledus iešanas laikā. Šeit sakrājusies arī milzīga zivju kaulu, miljardiem bojā gājušu gliemju un zoofitu kaudze.
  Jūras dziļums Ņufaundlendas sēklī nav liels, tikai dažus simt metrus. Bet dienvidu pusē atrodams spējš trīs tūktoši metru dziļš iedobums. Ap to vietu Golfa straume kļūst platāka. Tās ūdeņi izplūst uz visām pusēm. Pazūd tās straujums un temperatura, straume izvēršas par jūru.
  Starp «Nautila» iztrauktajām zivīm es novēroju metru garu jūras zaķi ar melnīgsnēju muguru un oranždzeltenu vēderu; slaidās, smaragda zaļās murenas, ļoti garšīgas, karaksu ar lielām acīm un sunim līdzīgu galvu, gļotu zivis, čūsku zivis, divus decimetrus garas, melnus jūras grunduļus, garastes slaidām astēm un sudraba mirdzumā un dažādas no ziemeļjūrām ieklīdušas ātrskrējējas zivis.
  «Nautila» tīklos ieķērās arī droša, stipra, spēcīgi muskuļota zivs ar dzeloņiem pakausī un spuru garos, īsts trīs metri garš skorpijs, lielākais mencu un lašu ienaidnieks, — tas bij jūras bullis, īsts ziemeļjūru iemītnieks ar tuberkulām nosētu ķermeni un iesarkanām spurām. «Nautila» matrožiem bij diezgan lielas pūles savaldīt šo dzīvnieku, kurš ar savu žaunu sevišķo iekārtojumu spēj ilgāku laiku iztikt bez ūdens.
  Pēc atmiņas vēl minēšu sīkās zivtiņas, kas ziemeļjūrās ilgi mēdz sekot kuģiem, Atlantijas okeana ziemeļu apvidiem raksturīgos jugliņus, raskasus un, beidzot, mencas, kuras patiesībā varētu saukt par kalnu zivīm, jo Ņufaundlenda nav nekas cits kā zemūdens kalnājs. Kad «Nautils» brauca pa šā kalnāja šaurajām spraugām, Konsels nevarēja atturēties, neiesaucies:
  — Tās ir mencas! Bet es biju iedomājies, ka viņas ir plakanas kā butes jeb plekstes!
  — Cik naivi tu domā! — es atsaucos. — Zivju pārdotavā viņas ir plakanas, tāpēc ka pārdošanai pāršķērstas uz pusēm un iztīrītas. Bet jūrā tām ir vārpstveidīgo zivju izskats, un viņas lieliski var peldēt.
  — Es ticu jums, profesora kungs, — Konsels atbildēja. — Bet viņu te veseliem bariem, īstais skudru pūznis!
  — Ja viņām nebūtu tik daudz ienaidnieku — cilvēku un citu zivju, to
  
  309
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment