August 23rd, 2009

• 268., 269. lappuse
• 8/23/09 06:04 am
• Drukāšanas statistika: 23 minūtes, 5263 baiti.
  
  * * *
  
  apvāršņa, un sāksies garā polarnakts. Ar septembra ekvinokciju¹ saule bij pacēlusies pār ziemeļu apvārsni un slaidām spiralēm virzījusies augšup līdz 21. decembrim. No tā laika tā atkal pamazām bij slīgusi lejup, un rītdien tā raidīs pēdējos starus pār zemi.
  Es pastāstīju kapteinim Nemo savas domas un bažas.
  — Jums taisnība, Aronaksa kungs, — viņš atbildēja. — Ja es rīt nepagūšu izdarīt savus izmērījumus, tad varēšu to tikai pēc sešiem mēnešiem. Bet, ja saule pusdienā parādās, man būs visai izdevīgi novērot, jo aiz ceļojuma nejaušības mēs te esam atbraukuši tieši 21. martā.
  — Kāpēc tas izdevīgi?
  — Tāpēc, ka tajā laikā, kad saule spīd pa garu spirales loku, grūti izmērīt tās pareizo attālumu no horizonta un instrumenti dažkārt stipri kļūdās.
  — Kā tad jūs domājat to darīt?
  — Es lietošu tikai savu chronometru, — kapteinis Nemo atbildēja. — Ja rīt, 21. martā, pusdienā ziemeļu apvārsnis saules disku pārdalīs uz divām līdzīgām daļām, ņemot vērā, protams, refrakciju, es zināšu, ka esmu pie dienvidpola.
  — Bez šaubām, — es atteicu. — Tikai neaizmirstiet, ka aprēķins nebūs matematiski pilnīgi pareizs, jo ekvinokcija neiekrīt tieši pusdienas laikā.
  — Jums taisnība, profesora kungs, bet kļūdīties mēs varam tikai par kādiem simts metriem, vairāk nekā jau arī nevajag. Tātad līdz rītam.
  Kapteinis Nemo atgriezās uz kuģa. Mēs ar Konselu līdz pieciem palikām krastā vērodami un pētīdami. Es te neatradu neviena interesanta priekšmeta, atskaitot milzīgi lielu pingvina olu, par kuru tādu lietu cienītāji dotu tūkstoš franku. Tā bij palsā krāsā, itin kā hieroglifiem izraibota. Es to iedevu Konselam, un piesardzīgais puisis to kā dārgu porcelana lietiņu, abām rokām vārīgi turēdams, aiznesa uz «Nautilu». Tur es šo reto atradumu novietoju vienām muzeja vitrinā. Tad ar lielu apetiti apēdu gabalu roņa gaļas, kura garšoja gluži kā cūkgaļa. Pēc tam likos gulēt, kā indietis piesaucis staraino zvaigzni nākošās dienas svētībai.
  Otrā rītā, 21. martā, ap pieciem es izgāju uz klāja. Kapteinis Nemo tur bij jau priekšā.
  — Laiks sāk skaidroties, — viņš teica. — Man ir cerība, ka šodien izdosies. Pabrokastojuši dosimies malā uzmeklēt ērtāku novērojuma vietu.
  ———————
  ¹ Saulgrieži — ap 21. martu un 23. septembri, — kad saule nonāk tajās vietās, kur ekliptika krustojas ar ekvatoru. Red.
  
  268
  
  Kad par to bijām vienojušies, es gāju uzmeklēt Nedu Lendu. Gribēju arī viņu ņemt līdzi. Stūrgalvīgais kanadietis atteicās, un es nomanīju, ka viņš kļūst drūmāks un niknāks ar katru dienu. Bet šajā gadījumā es par viņa ietiepību neko neuztraucos. Patiešām, malā bij pārāk daudz roņu, ar tiem nedrīkstēja kairināt nevaldāmo mednieku.
  Paēdis es devos malā. Pa nakti «Nautils» bij pabraucis vēl dažas jūdzes uz priekšu. Tas stāvēja klajā jūrā, apmēram jūdzi no krasta, pār kuru slējās četri vai pieci simti metru augsta kalna smaile. Reizē ar mani laiva izcēla malā arī kapteini Nemo, divus no kuģa ļaudīm un visus nepieciešamos instrumentus, chronometru, tālskati un barometru.
  Šajā braucienā es novēroju trīs tikai dienvidpola jūrās sastopamas vaļu pasugas: bez muguras spurām, ar krunkainiem vēderiem; arī ar baltajām spurām; dzeltenēji brūnus un visveiklākos šajā kustoņu nozarē. Šis spēcīgais dzīvnieks dzirdams jau iztālēm, augstu viņš šļāc gaisu un tvaika strūklas, līdzīgas dūmu virpuļiem. Šie dažādie zīdītāji bariem mājoja rāmajos ūdeņos, es skaidri redzēju, ka antarktiskā pola ūdeņos tie patvērušies, glābdamies no mednieku vajāšanas.
  Ap deviņim mēs jau bijām malā. Debesis sāka noskaidroties. Mākoņi noslīga dienvidu pusē. Migla pamazām izklīda no vēso ūdeņu līmeņa. Kapteinis Nemo devās uz kalna virsotni, kur viņš, bez šaubām, gribēja izdarīt savus novērojumus. Tas bij grūts kāpiens pār sastingušās lavas un pumeka asajām šķautnēm, sīku krateru sēra tvaika piesātinātā gaisā. Kapteinis, jau atradis no sauszemes gaitām, tomēr rāpās visstāvākās kraujās tik veikli, ka es tikko paspēju viņam tikt līdzi; pats veiklākais kalnu kazu mednieks šajā ziņā varētu viņu apskaust.
  Pagāja divas stundas, kamēr mēs nokļuvām šā porfira un bazalta kalna galā. No turienes mūsu acīm atklājās skats uz plašo jūru, kura ziemeļu apvārsnī saplūda kopā ar debesīm. Zem mūsu kājām zeme bij spilgti balta. Pāri galvām blāvs, neaizmiglots debess zilums. Ziemeļos apvāršņa līnijas pāršķelta krēslainā saules ripa. No ūdeņu dzīlēm cēlās augšup simtiem krāšņas šļakatu strūklas. Tālē «Nautils» gulēja kā aizmidzis valis. Aiz muguras mums pret dienvidiem un austrumiem bezgalīgs zemes plašums, klinšu un ledus sablīvējums, kuram mala nebij saredzama.
  Kalna virsotnē nokļuvis, kapteinis Nemo ar barometra palīdzību rūpīgi noteica kalna augstumu, jo tas viņa novērojumiem bij nepieciešams.
  Bez ceturkšņa divpadsmitos līdz šim tikai refrakcijā redzamā saule parā-
  
  269
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment