August 7th, 2009

• 242. lappuse
• 8/7/09 06:13 am
• Drukāšanas statistika: 14 minūtes, 2522 baiti.
  
  * * *
  
  «Nautila» ūdens izspiedes svaru. Bez tam, lai atkal paceltos virspusē, nepieciešams atsvabināties no liekā ūdens, un sūkņi nebūtu pietiekoši stipri pārveikt ārējo spiedienu.
  Kapteinis Nemo nolēma aizsniegt okeana dibenu pa pietiekoši slīpu diagonallīniju leņķī pret «Nautila» ūdenslīniju. Tad ar vislielāko ātrumu iedarbināja skrūvi, tās četri spārni ar neaprakstāmu spēku sāka kult ūdeni.
  No šā varenā dzinējspēka «Nautila» korpuss drebēja kā skanīga stīga un vienmērīgi grima ūdenī. Mēs ar kapteini Nemo salonā vērojām manometru, kura adata strauji noliecās. Drīz vien jau bijām cauri zivju visvairāk apdzīvotai ūdens zonai. Dažas šo dzīvnieku sugas var dzīvot vienīgi jūras un upju virspusē, turpretim citas, gan mazākā daudzumā, mājo tikai lielākos dziļumos. Starp tām es novēroju heksanšas, sevišķu jūras suņu pasugu ar sešām elpojamām atverēm, teleskopus ar milzīgām acīm, pelēkos malarmatus vai torasinus ar melnām krūšu spurām un bālgansārtām kaula krūšu bruņām un pēdīgi tā saucamos «grenadierus», kuri dzīvo tūkstoši divi simti metru lielā dziļumā un iztur simts divdesmit atmosferu lielu spiedienu.
  Es apvaicājos kapteinim Nemo, vai viņš novērojis zivis arī vēl lielākā dziļumā.
  — Zivis gan reti, — viņš atbildēja. — Bet ko saka mūsdienu zinātne par šādiem jautājumiem?
  — To, kapteiņa kungs, ka tuvāk okeana dibenam augu valsts izbeidzas drīzāk nekā dzīvnieku. Mums ir zināms, ka tur, kur vēl var sastapt dzīvniekus, ūdens auga vairs nav neviena. Zināms, ka austeres un citi gliemji dzīvo divi tūkstoši metru dziļumā un ka pazīstamais polarjūru pētnieks Meks Klintoks izvilcis dzīvu jūras zvaigzni no divi tūkstoši pieci simti metru liela dziļuma. Zināms, ka karaliskās flotes kuģa «Buldogs» ļaudis tādu pašu jūras zvaigzni izzvejojuši divi tūkstoši seši simti asu, tātad vairāk kā jūdzes dziļumā. Bet varbūt kapteinis Nemo kungs man pateiks to, kas zinātnei vēl nav pazīstams.
  — Nē, profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja, — es nebūšu tik nepieklājīgs. Tomēr vaicāšu jums, kā jūs izskaidrojat dzīvnieku iespēju mitināties tik lielos dziļumos?
  — To es izskaidroju ar diviem iemesliem, - es atteicu. — Vispirms ar to, ka nevienāda sāļuma un blīvuma radītās vertikalās straumes ūdenī saceļ kustību, ar kuru pietiek primitivo jūras liliju un jūras zirdziņu dzīvībai.
  
  242
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 243., 244., 245. lappuse
• 8/7/09 10:39 pm
• Virsrakstā minētās lappuses jau ir publicētas 2009. gada 2. februārī.
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 246., 247. lappuse
• 8/7/09 10:50 pm
• Drukāšanas statistika: 25 minūtes, 4997 baiti.
  
  Piezīme. Drukas kļūda grāmatas 246. lappusē: pēc vārdiem «ietiepīgi uzsvēra» nav ielikts punkts.
  
  * * *
  
  ciešama elpošanai, un to, ka «Nautilam» ik pa divdesmit četrām stundām jāpaceļas virs ūdens ...
  Konsels aprāva savu teikumu, bet es noģidu it labi, kas viņam pdaomā.
  — Es tevi saprotu, — es teicu, — bet šim viegli iespējamam aprēķinam tomēr nevarēs lāgā ticēt.
  — Tas nav no svara, — Neds Lends ietiepīgi uzsvēra
  — Aprēķins būs šāds, — es teicu. — Viens cilvēks patērē stundā tik daudz skābekļa, cik tā ir simts litros gaisa, jeb divdesmit četrās stundās tik daudz, cik skābekļa ir divi tūkstoši četri simti litros. Tātad jāuzzina, cik reiz divi tūkstoši četri simti litru ietilpst «Nautilā».
  — Pilnīgi pareizi, — Konsels piebilda.
  — Ja «Nautila» tilpums ir pusotra tūkstoša tonnu, bet katrā tonnā tūkstoš litru, tad «Nautilā» ietilpst pavisam viens miljons pieci simti tūkstoši litru gaisa, un ja tos izdalām uz divi tūkstoši četri simti ...
  Es steigā parēķināju ar zīmuli.
  — ... tad iznāk seši simti divdesmit pieci. Tas nozīmē, ka gaisa, kas ietilpst «Nautilā», pilnīgi pietiek seši simti divdesmit pieciem cilvēkiem divdesmit četru stundu laikā.
  — Seši simti divdesmit pieciem! — Neds atkārtoja.
  — Bet ticiet man, — es vēl piebildu, — ka mēs, pasažieri, kopā ar matrožiem un virsniekiem nebūsim vairāk kā tikai desmitā daļa no šā skaita.
  — Trijiem cilvēkiem tas tomēr par daudz! — Konsels nomurmināja.
  — Tātad, mīļais Ned, varu jums tikai ieteikt paciesties.
  — Un ne tikai paciesties, — Konsels piebilda, — bet pat padoties.
  Konsels bij pateicis pareizo vārdu.
  — Tomēr galu galā, — es turpināju, — kapteinis Nemo nevar mūžam braukt tikai uz dienvidiem! Viņam būs jāapstājas vismaz pie ledus kalniem un no turienes jāgriežas atpakaļ civilizētās pasaules jūrās. Tad arī būs īstais laiks atkal padomāt par Neda Lenda projektiem.
  Kanadietis pārbrauca ar plaukstu pār seju, pašūpoja galvu un, nekā vairāk neteicis, aizgāja.
  — Lai profesora kungs atļauj man pateikt, ko esmu novērojis, — Konsels ierunājās. — Nabaga Neds nemitīgi domā par to, kas nav iespējams. Vienmēr viņam prātā bijušie laiki. Viņš ilgojas pēc visa tā, kas mums še liegts. Vecās atmiņas nomāc to un uzbudina. To jau var arī saprast. Ko tad viņš še lai dara? Itin nekā. Viņš nav zinātnieks kā profesora kungs, jūras brīnumi
  
  246
  
  viņu nesaista tā kā mūs. Viņš būtu gatavs riskēt ar visu, lai tikai varētu nokļūt kādā savas dzimtās pilsētas krodziņā!
  Viegli saprotams, ka, brīvas un aktivas dzīves pieradušam, kanadietim bezdarbs un vientulība uz kuģa likās nepanesami. Reti te gadījās tādi notikumi, kas viņu varēja valdzināt. Tomēr tajā dienā kāds notikums viņā modināja skaisto harpunista dienu atmiņas.
  Ap pulksten vienpadsmitiem rītā «Nautils», braukādams virs ūdens, iekļuva vaļu barā. Šī satikšanās mani nemaz nepārsteidza, jo es jau zināju, ka neatlaidīgi vajātie vaļi meklē patvērumu augsto platuma gradu ūdeņos.
  Valim ir visai liela nozīme jūrnieku dzīvē un ģeografiskajos atradumos. Vaļi, aizvilinādami vispirms baskus, tad asturiešus, vēlāk angļus un holandiešus, tos norūdījuši pret oekanā draudošām briesmām un aizveduši arvien tālāk un tālāk no vienas okeana malas līdz otrai.
  Jūra bij gluži rāma, mēs sēdējām uz «Nautila» klāja; šajos apvidos patlaban valdīja oktobris ar jaukām rudens dienām. Kanadietis nebij maldījies, sazīmēdams kādu vali apvārsnī pret austrumu pusi. Uzmanīgi lūkodamies, viņš bij saskatījis kādu melnu muguru paceļamies no ūdens un atkal ienirstam piecas jūdzes attālu no «Nautila».
  — Ak! — Neds Lends iesaucās. — Ja es patlaban būtu uz vaļu mednieku kuģa — kādu prieku man sagādātu šī satikšanās! Tas ir ļoti liels dzīvnieks. Paraugieties, ar kādu spēku tā nāsis šļāc augšup gaisa un garaiņu strūklas! Velns lai parauj! Kāpēc es esmu piekalts pie šā dzelzs gabala!
  — Kā Ned? — es ievaicājos. — Vai tad jūs vēl neesat atmetis savas vecās zvejnieka paražas?
  — Vai jūs domājat, profesora kungs, ka vaļu mednieks kādreiz var aizmirst savu amatu? Vai iespējams aizmirst tādu medību pārdzīvojumus?
  — Vai šajās jūrās jūs nekad neesat medījis, Ned?
  — Nekad, profesora kungs. Tikai ziemeļu jūrās un tur visvairāk Beringa un Devisa šaurumos.
  — Tātad dienvidu jūru vaļi jums nav pazīstami. Līdz šim jūs esat medījis tikai baltvaļus, bet tie neuzdrošinās doties ekvatora joslas siltajos ūdeņos.
  — Ak profesora kungs, ko jūs man stāstāt! — kanadietis atsaucās diezgan neticīgi.
  — Stāstu patiesību.
  — Ko niekus! Kad es jums saku, es pats sešdesmit piektajā gadā, tas ir, pirms divarpus gadiem, pie Grenlandes nomedīju vali, kuram sānos rēgojās Beringa jūras zvejnieka harpuna. Sakiet man, kā Amerikas rietumos
  
  247
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment