July 19th, 2009

• 177., 178. lappuse
• 7/19/09 11:14 pm
• Drukāšanas statistika: 23 minūtes, 5220 baiti.
  
  * * *
  
  pretēji kanadieša uzskatam, kam tā likās vēl pārāk tālu. Konsels lūkojās apkārt tikai ar vienkāršu ziņkārību.
  Ap pussešiem pirmie rītausmas stari skaidrāk iezīmēja kalnus apvāršņa līnijā. Diezgan līdzena austrumos — sala manāmi sliecās augstāk pret dienvidiem. Sala vēl bij piecas jūdzes tālu, tās krastmala vietām saplūda ar dūmakaino ūdens klaju. Starp to un mums jūra bij pilnīgi tukša. Neredzēja nevienas laivas, neviena ūdenslīdēja. Dziļš klusums valdīja šajā pērļu zvejnieku sapulcēšanās vietā. Kapteinis Nemo man jau bij aizrādījis, ka mēs šajā apvidū esam atbraukuši veselu mēnesi par agru.
  Ap sešiem piepeši kļuva pilnīgi gaišs, kā jau parasts šajā tropiskajā joslā, kur nepazīst ne rīta ausmas, ne vakara nokrēslas. Saules stari izšķēlās cauri austrumu pusē sablīvētiem mākoņiem, mirdzošais spīdeklis ātri cēlās augšup.
  Nu es skaidri saskatīju zemi ar dažiem izklaidus augošiem kokiem.
  Laiva pavērsās pret Manaras salu, kura apaļiski izliecās dienvidos. Kapteinis Nemo bij piecēlies no sava sola un vēroja jūru.
  Pēc viņa dotās zīmes izmeta enkuru, bet ķēde tikko pastiepās, jo ūdens te bij ja daudz, tad metru dziļš. Mēs bijām atbraukuši pērleņu sēkļa visseklākajā vietā. Bēguma dzīta, laiva tūliņ aplieca loku enkuram apkārt un paslīda uz klajās jūras pusi.
  — Mēs esam pie mērķa, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo teica. — Jūs redzat šo šauro jūras līci? Te pēc viena mēneša pulcēsies daudzas zvejnieku laivas un drošsirdīgi nirēji pārmeklēs šos ūdeņus. Šis jūras līcis laimīgā kārtā tādai zvejai ir sevišķi piemērots. Līcis aizsargāts pret visiem stiprākiem vējiem, un šī jūra nav pārāk vētraina un netraucē nirējus darbā. Mēs tūliņ apģērbsim skafandras un uzsāksim savu gājienu.
  Es nekā neatbildēju, un tikai noraudzījos šajos aizdomīgajos ūdeņos un ar matrožu palīdzību sāku apģērbt smago jūras uzvalku. Arī kapteinis Nemo un abi mani biedri ģērbās tāpat. Neviens cits no «Nautila» ļaudīm mūs nepavadīs šajā jaunajā ekskursijā.
  Drīz jau mēs līdz kaklam bijām iesprostoti kaučuka apģērbos, bet gaisa aparatus mums piesēja uz muguras. Rumkorfa aparatu nebij. Iekams iebāzu galvu metala čaulā, es par to ieminējos kapteinim.
  — Šoreiz šie aparati mums nebūs vajadzīgi, — viņš man atbildēja. — Mēs neiesim visai dziļi, saules gaismas mums pietiks, lai saredzētu ceļu. Vispār nav ieteicams šajos ūdeņos rādīties ar elektrisku laternu. Gaisma var pievilināt kāda bīstama šo apvidu apdzīvotāja uzmanību.
  
  177
  
  Kapteinim Nemo tā runājot, es pagriezos pret Nedu Lendu un Konselu, bet abiem maniem draugiem galvas jau bij metala čaulā, tie nevarēja ne dzirdēt, ne arī atbildēt.
  Man atlika tikai viens jautājums kapteinim Nemo.
  — Un mūsu ieroči? — es vaicāju. — Mūsu šautenes?
  — Šautenes? Kam mums tās? Vai jūsu kalnieši neuzbrūk lācim ar dunci rokā, un vai tērauds nav drošāks nekā svins? Te jums būs krietns asmens. Aizbāziet to aiz jostas, un tad iesim.
  Es palūkojos uz saviem biedriem. Tie bij apbruņoti tāpat kā mēs, bez tam Nedam Lendam bij rokā vēl milzīgā harpuna, kuru viņš bij paspējis novietot laivā pirms aizbraukšanas no «Nautila».
  Tad, sekodams kapteiņa paraugam, es ļāvu uzmaukt galvā smago vara ķiveri. Mūsu gaisa rezervuari tūliņ sāka darboties.
  Pēc acumirkļa matroži mūs citu pēc cita izcēla no laivas, un pusotra metra zem ūdens mēs ar kājām sataustījām gludu smilkšu dibenu. Kapteinis Nemo deva ar roku zīmi, mēs sekojām viņam un pa slaidu slīpumu pamazām nogājām zem ūdens.
  Tur izgaisa manas moku pilnās iedomas. Es jutos brīnišķīgi mierīgs. Vieglā kustēšanās iespēja radīja drosmi, bet svešādās apkārtnes ainas saistīja iztēli.
  Saule jau pietiekoši sniedza zem ūdens savu gaismu. Vissīkākie priekšmeti bij saredzami pietiekoši labi. Pēc desmit minutēm mēs bijām jau piecu metru dziļumā, un jūras dibens kļuva gandrīz gluži līdzens.
  Mūsu soļu iztraucētas, kā slokas no kāda purva bariem vien cēlās augšup vienspuraiņu sugas zivis, kurām nav citu spuru kā tikai aste. Es tur pamanīju Javas čūskveidīgo zivi — patiešām īstu čūsku astoņu decimetru garumā; ja viņai nebūtu zeltītā svītra sānos, to tās zilganā vēdera pēc viegli varētu samainīt ar jūras zuti. No stromateidu sugas ar saspiestajiem ovalajiem ķermeņiem te bij tā sauktās buru zivis spilgtās krāsās, ar izkaptij lidzīgām muguras spurām; barībai īsti noderīgas zivis, kuras var žāvēt un marinēt un kuras sagatavotā veidā pazīstamas ar nosaukumu «karavade». Bez tam vēl trankvebaras no apsiforoidu sugas, kam ķermenis apklāts bruņveidīām zvīņām, uz muguras tām astoņas iegarenas rievas.
  Augšup kāpjošā saule arvien skaidrāk apgaismoja jūras dzīles. Jūras dibens pamazām mainījās. Aiz gludās smilkts sākās apaļiem akmens graudiem noklāts, moluskiem un zoofitiem pārsegts klajums. No šīm abām pēdējām sugām te bij placenas ar plāniem un nevienādiem vākiem; tās ir
  
  178
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment