July 7th, 2009

• 7/7/09 09:06 pm
• Dzeru Piebalgas Tumšais Lux, katlā vārās jaunie kartupelīši, tūlīt griezīšu salātus, kuriem sastāvdaļas no laukiem atvedu absurdā brauciena laikā. Ir dzīves tumšajiem mākoņiem zelta maliņas, ir. Daudz, daudz zelta maliņas. Brīžiem to tumšo viduci pat nevar redzēt :)
  Tags: alus, dzīve, laime, zelta maliņa
• 0 commentsLeave a comment

• 7/7/09 09:31 pm
• OMG, Latvijas Nacionālā televīzija raida DŽEKSONA BĒRES. Un tie komentāri :)
  
  Labs šovs, nedaudz pat uz episkumu velk!
  
  Un es vēl negribēju skatīties :)
  
  Pag, kur bij tā saitīte, kur var nokačāt Džeksona dziesmu un kļūt par bēru ķēdes daļu???
  Tags: bēres, džeksons, lol, šovs
• 0 commentsLeave a comment

• 7/7/09 09:39 pm
• Ak, tās īstenībā ir atvadas, nevis bēres; toties Šipkevics nāca klajā ar ideju Džeksonu apglabāt tepat Latvijā, Meža kapos!
• 0 commentsLeave a comment

• 7/7/09 10:19 pm
• Pašas atvadas tādas, nu pagarlaicīgas. Bet tie LNT komentāri, iespraudumi, mazās tehniskās ķibelītes gan piešķir visam pasākumam jēgu :)
• 0 commentsLeave a comment

• 134. lappuse
• 7/7/09 10:42 pm
• Šī lappuse ir iedrukāta par godu mūžībā aizgājušajam dižajam mūzikas ģēnijam Maiklam Džeksonam. Lai mūžīga svētlaime viņam.
  
  * * *
  
  šādi putneļi noder tikai uzkodai un ēstgribas iekairināšanai. Es nerimšos, iekams nebūšu nošāvis kādu kustoni, no kura var pagatavot kotletes.
  — Tāpat es, Ned, — kamēr nebūšu notvēris paradizes putnu.
  — Turpināsim medības, — Konsels piemetināja, — bet tikai uz jūras pusi. Mēs esam nokļuvuši pie pirmajām kalnu nogāzēm, un man šķiet, ka gudrāk atgriezties mežainos apvidos.
  Tas bij prātīgs padoms, un mēs tam paklausījām. Pēc stundas gājiena aizniedzām īstu sago koku mežu. Dažas nekaitīgas čūskas aizlocījās, mūsu kāju izbiedētas. Mums tuvojoties, paradizes putni aizlaidās projām, un es jau patiešām sāku zaudēt cerību kādu no tiem dabūt rokā. Bet tad Konsels, kas gāja pirmais, piepeši noliecās, līksmi iekliedzās un atgriezies pasniedza man krāšņu paradizes putnu.
  — Ā! bravo, Konsel! — es izsaucos.
  — Profesora kungs ir pārāk laipns, — viņš atteica.
  — Nebūt nē, mīļais. Tu esi izdarījis meistara ķērienu. Noķert vienu no šiem putniem dzīvu un pie tam ar plikām rokām!
  — Ja profesora kungam patiktu aplūkot tuvāk, viņš redzētu, ka man tur nav liela nopelna.
  — Kāpēc, Konsel?
  — Tāpēc, ka šis putns ir piedzēries kā lūks.
  — Piedzēries?
  — Jā, profesora kungs. Noreibis no tiem muskatriekstiem, ko tas knābāja zem kāda muskatu koka, kad es to ķēru. Redziet nu, draugs Ned, redziet nu lielas negausības augļus.
  — Velns lai parauj! — kanadietis norūca. — Es domāju, man nevarēs pārmest, ka es pa šiem diviem mēnešiem būtu izdzēris daudz džina.
  Es pa to laiku vēroju apbrīnojamo putnu. Konsels nebij maldījies. Reibinošās sulas apdullināts, paradizes putns bij pilnīgi nevarīgs. Spārnos pacelties viņš vairs nespēja, tikai ar pūlēm vilkās kājām. Bet par to es neraizējos, ļāvu, lai viņš izguļ savu reibumu.
  Šis putns piederēja pie skaistākās no tām astoņām pasugām, kuras dzīvo Jaungvinejā un kaimiņu salās. Šis paradizes putns — tā sauktais «lielais smaragds», ir visretāk sastopams. Garumā tam varēja būt trīs decimetri. Galva bij samērā maza, acis arī nelielas un tuvu knābim. Bet visā tā augumā bij saskatāms brīnišķīgs nokrāsu sakopojums: knābis dzeltens, kājas brūnas, nagi brūni, spārni riekstu krāsā ar iesārtiem galiem, galva un cekuliņš
  
  134
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 1 commentLeave a comment