July 2nd, 2009

• 132., 133. lappuse
• 7/2/09 10:22 pm
• Klabināju 32 minūtes, 5179 baiti.
  
  * * *
  
  Pēdīgi ap pieciem pēcpusdienā, laivu ar visām savām bagātībām piekrāvuši, mēs pametām krastu un pēc pusstundas bijām uz «Nautila». Neviens nerādījās mūs saņemt. Milzīgais tērauda plākšņu cilindrs likās pilnīgi pamests. Kad bijām novietojuši kravu, es devos savā istabā. Tur vakariņas man jau bij galdā. Paēdis likos gulēt.
  Nākamajā rītā, 6. janvarī, uz kuģa neatgadījās nekas jauns. Iekštelpās nedzirdēja ne mazākā troksnīša, nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes. Laiva šūpojās «Nautilam» blakus, turpat, kur mēs to bijām pametuši. Tad mēs norunājām braukt vēlreiz uz Gveboroaras salu. Neds Lends cerēja, ka medību ziņā laimēsies labāk nekā vakar, un vēlējās aplūkot kādu citu meža daļu.
  Ar saules lēktu mēs bijām ceļā. Viļņu tieši pret krastu nesta, laiva pēc īsa brīža bij jau pie salas.
  Mēs izkāpām malā un, nodomājuši, ka vislabāk ir paļauties uz kanadieša instinktu, sekojām tam, lai gan viņa garajām kājām tikt līdzi bij visai grūti.
  Neds Lends kāpa krastā vairāk uz rietumu pusi, tad, pārbridis braslā vairākas upes, aizsniedza augsto līdzenumu, kuru no visām pusēm ieslēdza brīnišķi meži. Daži zivju dzeņi laidelējās pa upmalēm, bet nelaidās tuvu. Pēc to uzmanības es spriedu, ka tie zina, kas sagaidāms no šādas sugas divkājiem, un tāpēc, ja sala arī nebij apdzīvota, tad tomēr cilvēcisku būtņu bieži apmeklēta.
  Pārgājuši pāri diezgan plašam zālājam, mēs aizsniedzām nelielu mežiņu, kas likās visai pievilcīgs ar neskaitāmu putnu lidoņu un dziesmām.
  — Te ir tikai putni, — Konsels teica.
  — Bet arī ēdami, — harpunists atbildēja.
  — Neviena, draugs Ned, — Konsels tiepās, — Es te redzu tikai parastos papagaiļus.
  — Draugs Konsel, — Neds lepni atbildēja, — papagailis ir fazana vietā tiem, kam nav nekā cita ko ēst.
  — Un es vēl varu piebilst, — es ieteicos, — ka, labi pagatavots, šā putna cepetis nemaz nav peļams.
  Patiešām, koku biezajā lapotnē neskaitāmi papagaiļi lēkāja no zara uz zaru, itin kā gaidīdami tikai rūpīgāku audzināšanu, lai sāktu runāt cilvēku mēlē. Patlaban viņi kvakstēja barā ar dažnedažādas krāsas papagaiļiem. Tur bij cienīgie kakadu, kuri likās pārdomājam kādu svarīgu filozofisku problemu, purpursarkanie lori laidelējās kā vēja nestas etamina skaras, ararā laidās, spārniem spurkšķinādami, papuā greznojās vismaigākām
  
  132
  
  debeszilas krāsas spalvām. Tur bij vēl daudz un dažādi spārnaiņi, dažādu krāsu spalvām, bet ne visai noderīgi ēšanai.
  Trūka te tikai viena putna, kas dzīvo šajos apvidos un līdz šim vēl nekad nav atstājis Arru un Jaungvinejas salu robežas. Liktenis bij labvēlīgs, un mazliet vēlāk es dabūju apbrīnot šo putnu.
  Izbriduši cauri nelielam, diezgan biezam smalksnājam, mēs nokļuvām krūmiem apaugušā klajumā. Te redzējām paceļamies gaisā krāšņus putnus, kuru garās spalvas tā iekārtotas, ka viņi var ērti lidot pret vēju. Tie saistīja mūsu uzmanību ar savu šūpojošos skreju, ar graciozā lidojiena lokiem un zalgojošu krāsu tērpu. Man nenācās grūti tos uzzīmēt.
  — Paradizes putni! — es iesaucos.
  — Zvirbuļveidīgo kārtas, — Konsels paskaidroja.
  — Irbju dzimtas? — Neds Lends vaicāja.
  — Nedomāju vis, meistar Lend. Tomēr es ceru, ka ar jūsu palīdzību notversim šo krāšņāko tropisko putnu.
  — Pamēģināšu, profesora kungs, lai gan vairāk esmu pieradis rīkoties ar harpunu nekā ar šauteni.
  — Malajiešiem, kuri lielos apmēros pārdod šos putnus ķīniešiem, ir dažādi mums nelietojami veidi viņu sagūstīšanai. Tie izliek cilpas slaidu koku galotnēs — tur paradizes putni visvairāk apmetas — vai arī sagūsta viņus ar kāda lipīga šķidruma palīdzību, kas putniem laupa lidošanas spēju. Dažkārt tie nekautrējas pat saindēt ūdens avotus, pie kuriem putni laižas dzert. Mums atlika vienīgi mēģināt šaut uz viņiem, bet lielas cerības trāpīt nebij. Un, patiešām, mēs tikai velti iztērējām prāvu municijas krājumu.
  Ap vienpadsmitiem mēs jau atradāmies viņpus salas centra kalnāju pirmās grēdas, bet vēl nekā nebijām nomedījuši. Mūs sāka mocīt izsalkums. Mednieki bij cerējuši pārtikt no sava pašu medījuma, bet jutās vīlušies. Par laimi Konsels pašam par lielu pārsteigumu ar vienu šāvienu trāpīja reizē divus putnus un nodrošināja mums pusdienas. Viņš nošāva vienu baltu balodi un vienu ūbeli. Mēs tūliņ ņēmāmies tos noplūkt un tad, iesmā uzdurtus, cepām sausu zaru ugunskurā. Kamēr putni cepās, Neds sagatavoja arī dažus maizes kojka augļus. Tad abi putni tika apēsti līdz pēdējam kauliņam un lieliski uzslavēti. Tie smaržoja pēc muskatriekstiem, ko parasti lieto pārtikai, un pēc šīs smaržas varēja spriest, ka ceptetis būs sevišķi izsmalcināts.
  — Tas ir gluži kā ar trifeļiem nobaroti cāļi, — Konsels teica.
  — Nu kā nu jums vēl tagad trūkst? — es vaicāju kanadietim.
  — Četrkāju medījuma, Aronaksa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Visi
  
  133
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment