April 5th, 2009

• 47., 48. lappuse
• 4/5/09 09:22 pm
• Drukāšanas statistika: 29 minūtes, 725 vārdi jeb 4988 simboli.
  
  * * *
  
  apmeklētājiem ne acu skropstas neparaustījās. Skaidri redzams — viņi nesaprata ne Arago, ne Faradeja¹ valodu.
  Izsmēlis visu savu filoģisko zināšanu avotus, es biju pavisam apmulsis un nezināju vairs, ko iesākt, bet tad Konsels teica:
  — Ja profesora kungs man atļauj, es viņiem to pašu pastāstīšu vāciski.
  — Kā? — es iesaucos. — Tu proti vāciski?
  — Kā flams, ja profesora kungam nav iebildumu.
  — Gluži otrādi, tas man tieši pa prātam. Laid tik vaļā, mīļo zēn!
  Un Konsels savā rāmajā balsī pa trešam lāgam pārstāstīja mūsu raibos un kļūmīgos piedzīvojumus. Bet par spīti viņa elegantajai un skaisti akcentētajai valodai stāstījumam nebij ne mazākā panākuma.
  Tad pilnīgā bezizejas stāvoklī es mēģināju sakopot visu, kas man bij palicis atmiņā no skolas gadiem, un sāku mūsu stāstu latiņu valodā. Cicerons aizspiestu ausis un aizdzītu mani virtuvē. Bet patlaban es darīju, ko pratu. Iznākums atkal bij tas pats.
  Pēc šī pēdīgā neizdevīgā mēģinājuma abi nepazīstamie apmainīja dažus vārdus savā neizprotamajā valodā un aizgāja projām, nenovēlējuši mums pat to drošinošo žestu, kas saprotams visas pasaules tautām. Durvis atkal noslēdzās.
  — Tā ir nekaunība! — Neds Lends kliedza vai divdesmito reizi. — Iedomājieties! Ar viņiem runā franciski, angliski, vāciski un latiniski, bet tiem, mūlāpiem, nav ne tik daudz pieklājības kā atbildēt!
  — Apmierinieties, Ned, — es pierunāju sadusmoto harpunistu. — Ar niknumu nekas nav panākams.
  — Bet iedomājieties, profesora kungs, — atsaucās mūsu uztrauktais biedrs, — mēs taču šajā dzelzs būrī pavisam nomirsim badā.
  — Nu, — ieminējās Konsels, — ar filozofiju var turēties vēl labu laiku!
  — Mīļie draugi, — es teicu, nevajag padoties izmisumam. Esam taču bijuši vēl ļaunākos apstākļos. Man par patiku nespriediet pārsteidzīgi par šā kuģa kapteini un viņa ļaudīm.
  — Mans spriedums skaidrs, — atcirta Neds Lends. — Tie ir nelieši...
  — Nu labi! Bet — no kādas zemes?
  — No neliešu zemes.
  — Labais Ned, tā zeme uz kartes vēl nav noteikti apzīmēta, un es galvoju, ka šo abu nepazīstamo tautība ir grūti nosakāma! Tie nav ne angļi, ne
  ———————
  ¹ Arago — franču fiziķis un astronoms, Faradejs — angļu fiziķis. Red.
  
  47
  
  franči, ne vācieši — tas ir viss, ko te var sacīt. Tomēr tik daudz es varu liecināt, ka šis kapteinis un viņa palīgs dzimuši zemajos platuma grados — viņiem piemīt kaut kas dienvidniecisks. Bet vai viņi ir spānieši, turki, arabi vai indieši, to pēc viņu fizioloģiskā tipa nevar nosacīt. Par viņu valodu jāteic, ka tā ir pilnīgi nesaprotama.
  — Nelaime tā, ka nezinām visas valodas, — Konsels prātoja, — vai arī — ka visiem nav vienas kopējas valodas.
  — Tas viss te nekā nepalīdzētu! — Neds Lends atsaucās. — Vai tad jūs neredzat, ka šiem cilvēkiem pašiem sava valoda izgudrota, lai dzītu izmisumā tos, kas prasa ēst. Bet vai tad visās pasaules malās nav iznāms un saprotams, ko nozīmē atvērt muti, kustināt žokļus, aplaizīt lūpas un paklabināt zobus? Vai Kvebekā, Pomotu salās, Parizē un pie antipodiem tādējādi neizteic vienu un to pašu: es esmu izsalcis! dodiet man ēst!
  — Jā, — piebilda Konsels, — gadās jau arī tik neinteliģenti cilvēki!
  Viņam šos vārdus runājot, durvis atkal atvērās. Kāds kuģa kalpotājs atnesa mums apģērbus — jūrnieku kamzoļus un bikses, — es nevarēju pateikt, no kādas drēbes tās īsti šūtas. Pasteidzos apģērbties, biedri sekoja manam piemēram.
  Pa to laiku kalpotājs, mēms, varbūt arī kurls, bij sakārtojis galdu un nolika tur traukus trijām personām.
  — Tas nu ir prātīgi, — Konsels sprieda, — un sola mums labas izredzes.
  — Nu! — purpināja mūžam sapīkušais harpunists. — Nezin ar kādu velnu mūs te pacienās? Ar bruņu rupuču aknām, haizivs filē vai roņa bifšteku!
  — To mēs redzēsim! — Konsels atteica.
  Sudraba vākiem apsegtās bļodas bij kārtīgi saliktas uz galdauta, mēs sēdāmies klāt. Acīm redzami mums te darīšana ar civilizētiem cilvēkiem. Ja pār mums neplūstu elektriskā gaisma, es iedomātos, ka atrodos Liverpules «Adolfi» viesnīcas vai Parizes «Grand Hôtel» ēdamistabā. Tomēr man jāaizrāda, ka uz galda pilnīgi trūka maizes un vīna. Ūdens bij tīrs un svaigs, bet tieši tas Nedam Lendam vismazāk gāja pie sirds. Starp pasniegtajiem ēdieniem bij dažādas labi pagatavotas zivis, bet citās bļodās saliktos, arī gardos ēdienus es nevarētu vārdā saukt, ne arī noteikt, vai tie gatavoti no augu jeb vai no dzīvnieku valsts produktiem. Galds vispār bij klāts eleganti un ar smalku gaumi. Ikkatram ēdamam daiktam, karotei, nazim, dakšiņai, šķīvim iegravēts burts un puslokā ap to šāda veida uzraksts:
  
  48
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment