April 3rd, 2009

• 46. lappuse
• 4/3/09 11:14 am
• Drukāšanas statistika: 344 vārdi jeb 2546 simboli, 14 minūtes.
  
  * * *
  
  Slaidākais no viņiem abiem, acīm redzami kuģa pavēlnieks, ne vārda neteikdams, aplūkoja mūs ārkārtīgi uzmanīgi. Tad, pret savu pavadoni pagriezies, parunājās ar to man gluži svešā valodā. Tā bij kāda skanīga, harmoniska, lokana izloksne ar dažādi akcentētiem patskaņiem.
  Otrs par atbildi palocīja galvu un atteica divi trīs pilnīgi nesaprotamus vārdus. Tad viņa jautājošais skatiens pavērsās tieši uz mani.
  Skaidrā franču valodā es tam pateicu, ka viņu izloksne man pilnīgi sveša. Bet viņš, kā likās, nesaprata mani, un stāvoklis jau kļuva diezgan neērts.
  — Vai profesora kungs nepastāstītu viņiem mūsu piedzīvojumus, — Konsels man ieteica. — Varbūt šie kungi dažus vārdus no tā sapratīs.
  Es arī sāku stāstīt par mūsu kļūmainajiem piedzīvojumiem, katru balsienu skaidri uzsvērdams un neviena sīkuma neizlaizdams. Mūsu vārdus un amatus es viņiem nosaucu visos locījumos un svinīgi stādīju priekšā profesoru Aronaksu, viņa sulaini Konselu un vaļu mednieku, harpunistu Nedu Lendu.
  Cilvēks ar rāmajām maigajām acīm klausījās mierīgi, pat laipni, pie tam visai uzmanīgi. Bet neviens vaibsts tā sejā nerādīja, ka viņš būtu sapratis. Kad es biju beidzis, viņš neteica ne vārda.
  Atlika vēl pamēģināt angļu valodā. Varbūt viņi sapratīs to, jo angļu valoda pazīstama gandrīz visā pasaulē. Es tajā, tāpat kā vācu valodā, pratu gan pietiekoši labi lasīt, bet nevis tekoši runāt. Lai saprastos, tas te bij nepieciešams.
  — Tagad jūsu kārta, — es teicu harpunistam. — Kravājiet laukā savas valodas krājumus un runājiet labāk, kā anglo-sakši jebkad runājuši, — papūlieties gūt labākas sekmes.
  Neds nebij lūdzams un sāka no gala manu stāstu, ko es tikai pa daļai sapratu. Saturs gan bij tas pats, bet forma pavisam citāda. Kanadietis, būdams ļoti strauja rakstura, runādams stipri žestikulēja. Skarbiem teicieniem viņš žēlojās par to, ka te ieslodzīts, un atsaucās uz savām cilvēka tiesībām, vaicāja, uz kāda likuma pamata viņu šeit turot, pieminēja habeas corpus¹, piedraudēja saukt patvarīgos arestētājus pie atbildības, kliedza, žestikulēja un beidzot ar izteiksmīgu mājienu lika saprast, ka mēs mirstam aiz izsalkuma.
  Tas bij pilnīgi pareizi, tikai mēs to bijām gandrīz pavisam piemirsuši.
  Par lielu pārsteigumu harpunistam nebij vairāk panākumu kā man. Mūsu
  ———————
  ¹ Akts par personas brīvību (lat.). Red.
  
  46
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment