March 21st, 2009

• 38., 39. lappuse
• 3/21/09 11:52 am
• — Ko tu saki?
  — Tikai to, ka, ielēkdams jūrā, es dzirdēju sardzes matrozi kliedzam: «Skrūve un stūre ir salauztas!»
  — Salauztas?
  — Jā — briesmoņa zoba salauztas. Man liekas, ka «Ābrams Linkolns» tika cauri ar šiem bojājumiem vien. Bet mums šis atgadījums ir ārkārtīgi nepatīkams. Fregate nevar vairs ieturēt savu virzienu.
  — Tad mēs esam pagalam!
  — Var jau būt, — Konsels mierīgi atbildēja. — Tomēr dažas stundas vēl ir mūsu rīcībā, un pa to laiku daudz ko var izdarīt.
  Konsela nesatricināmā aukstasinība sadrošināja arī mani. Es sāku peldēt ar jaunu sparu, bet piemirkušās, svina smagās drēbes kavēja katru kustību, un es tikai ar lielām pūlēm turējos virs ūdens. Konsels to bij novērojis.
  — Varbūt profesora kungs atļaus man mazu griezumu? — viņš vaicāja.
  Un, pabāzis atvāztu nazi zem mana uzvalka, viņš ar vienu rāvienu pārgrieza to no augšas līdz apakšai un steigšus norāva to man nost, kamēr es viņu pašu turēju uz ūdens.
  Es no savas puses izdarīju Konselam tādu pašu pakalpojumu, un tad abi peldējām tāpat blakus.
  Tomēr stāvoklis bij tikpat briesmīgs. Varbūt mūsu nozušanu neviens nebij pamanījis, un, ja arī pamanītu, fregate bez stūres tik un tā nespēja pret vēju steigties mums palīgā. Tikai ar laiviņu bij vēl iespējams mūs glābt.
  Konsels mierīgi apsvēra šīs iespējamības un sastādīja mūsu rīcības plānu. Apbrīnojams cilvēks! Viņš palika tikpat nosvērts kā ikdienišķā dzīvē!
  Tā kā mūsu izglābšanās bij atkarīga vienīgi no «Ābrama Linkolna» laivas, tad jāmēģina noturēties pēc iespējas ilgāk virs ūdens. Lai abi nepatērētu spēkus reizē, mēs vienojāmies rīkoties šādā kārtā: kamēr viens mierīgi sakrustotām rokām un izstieptām kājām gulēja uz muguras, otrs peldēja un virzīja viņu uz priekšu. Tā mēs mainījāmies katras desmit minutes un cerējām noturēties dažas stundas, varbūt pat līdz gaismai.
  Vāja cerība! un tomēr viņa tik sīksti turas cilvēka sirdī! Mes taču bijām divi. Turklāt es varu apgalvot, ka pat gribēdams, es nebūtu varējis atmest dzīvības instinktu un laisties dibenā!
  Fregates sadursme ar navali notika apmēram vienpadsmitos vakarā. Es aprēķināju, ka varēsim noturēties astoņas stundas — līdz saules lēktam. Ar dažiem atpūtas brīžiem tāds ceļojums varbūt bij iepējams. Jūra bij puslīdz rāma, un mēs parāk nenomocījāmies. Laiku pa laikam es mēģināju ar
  
  38
  
  skatieniem iespiesties dziļajā tumsā, kur tikai lāgu lāgiem atspīda mūsu saviļņotā ūdens fosforiskais mirdzums. Es raudzījos savu roku sakultajos spīdīgajos viļņos, kuru virspuse vizuļoja zilganiem lāsumiem. Mēs it kā peldējām dzīvsudraba baseinā.
  Ap vieniem naktī mani pārņēma ārkārtīgs nogurums. Viss mans augums sāka raustīties krampjos. Konselam bij jātur mani un vienam jārūpējas par mūsu abu glābšanu. Bet drīz vien viņš sāka smagi elsot, acīm redzami arī viņš ilgi vairs nespēs turēties.
  — Laid mani valā! Laid vaļā! — es viņam uzsaucu.
  — Pamest profesora kungu? Nekad! — viņš atbildēja. — Es ceru, ka noslīkšu pirmais.
  Tajā acumirklī mēness parādījās skaraiņu mākoņu spraugā, kurus vējš dzina pret austrumiem. Jūras līmenis iezaigojās tā staros. Šis labdarīgais spīdums atjaunoja mūsu spēkus. Es pagriezu galvu atpakaļ. Mani skatieni noslīda visgarām apvārsnim. Un tad es pamanīju fregati. Tā atradās apmēram piecas jūdzes tālu un bij saskatāma tikai kā tumša, tikko saredzama masa. Bet nevienas glābšanas laivas!
  Es gribēju kliegt. Taču kāda tam nozīme tādā atstatumā! Pār manām uzpampušām lūpām nenāca neviena skaņa. Konsels vēl varēja izrunāt dažus vārdus, es dzirdēju viņu vairākkārt murminām:
  — Palīdziet! Šurp!
  Mirkli palikuši mierā, mēs sākām klausīties. Var jau būt, ka manas pārkairinātās ausis maldījās, bet tomēr man likās, ka kaut kas atsaucās uz Konsela kliedzieniem.
  — Vai tu dzirdēji? — es čukstēju.
  — Jā! Jā!
  Un Konsels izmisis kliedza atkal.
  Šoreiz vairs nebij ko šaubīties! Kāda cilvēka balss atsaucās mūsējām.
  Vai tas bij vēl kāds nelaimīgais, tāpat kā mēs, kuģa katastrofas izmests jūrā? Vai varbūt no fregates izsūtītas laivas mūs saukāja, meklēdamas tumsā?
  Konsels saņēmās ar visu sparu; kamēr es vēl cīnījos beidzamiem spēkiem, viņš atbalstījās pret manu plecu, pa pusei paslējās virs līmeņa un tūliņ atkal slīga atpakaļ.
  — Ko tur tur redzēji?
  — Es redzēju ... — viņš čukstēja. — Es redzēju ... Bet labāk nerunāsim ... saudzēsim pēdējos spēkus! ...
  
  39
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• Current Music: b12
• 0 commentsLeave a comment

• Pašpiezīme sev: par OpenID
• 3/21/09 05:40 pm
• Klabe darbojas kā OpenID provaideris.
  
  Kā OpenID urlis jānorāda http://cibiņš.klab.lv
  
  P.S. OpenID urlis formā http://klab.lv/users/cibiņš netiek atpazīts.
  
  P.P.S. OpenID urlis http://cibiņš.klab.lv darbojas arī bezmaksas useriem!
  Tags: gotča, open id, openid
• 0 commentsLeave a comment