March 11th, 2009

• 26., 27. lappuse
• 3/11/09 09:11 pm
• — Tagad nu tikai skaties! tagad skaties! — «Ābrama Linkolna» matroži uzsauca cits citam.
  Un jāsaka taisnība, viņi lūkojās uzmanīgi. Divi tūkstoši dolaru lielā godalga kairināja visus, ne acis, ne tālskati ne mirkli nepalika mierā. Dienu un nakti visi vēroja okeana līmeni, un niktalopiem, kas nakti redz daudz labāk nekā dienā, bij lielas cerības izpelnīties godalgu.
  Lai gan mani naudas balva nekārdināja, tomēr arī es nepaliku citiem iepakaļ. Atskaitot dažas minutes pusdienas laikam un pāris stundu nakts atpūtai, par spīti saules svelmei vai lietum es allaž biju uz kuģa klāja. Gan pārliecies pār kvātera margām, gan atspiedies pret pakaļējā gala sāniem, es ar acīm urbos putotajās vagās, kas balsināja jūras līmeni līdz pašam apvārsnim. Un cik reižu man nenācās uztraukties kopā ar virsniekiem un kuģa ļaudīm, kad kāds niķīgs valis izslēja no ūdens savu melno muguru! Kuģa klājs acumirklī pārpildījās ļaudīm. No apakšējām kajitēm virsnieki un matroži bariņiem metās augšā. Apmiglotām acīm, elpu aizturējuši, visi sekoja dzīvnieka kustībām. Es skatījos tik uzmanīgi, ka riskēju sabojāt acis un palikt akls, kamēr flegmatiskais Konsels teica man savā mierīgajā balsī:
  — Ja profesora kungs mazāk ieplestu acis, viņš redzētu daudz labāk!
  Bet uztraukums ikreiz izrādījās velts! «Ābrams Linkolns» mainīja kursu un tuvojās pamanītajam dzīvniekam, taču tas atkal izrādījās par vienkāršu vali vai kašalotu, kas, kuģa ļaužu lāstu pavadīts, tūliņ arī nozuda.
  Laiks tomēr bij jauks, un brauciens turpinājās visizdevīgākajos apstākļos. Patiesībā šis bij lietainais gadalaiks, jo Australijas joslā jūlijs sakrīt ar mūsu janvari, tomēr debess bij skaidra, jūra rāma un pārskatāma visai tālu.
  Neds Lends joprojām izrādīja stūrgalvīgu neticību: viņš pat negribēja skatīties jūrā, ja pats nestāvēja sardzē vai arī neviens valis nebij redzams. Un taču viņa ārkārtīgi asā redzes spēja te būtu bijusi visai noderīga. Bet no divpadsmit stundām astoņas šis iecirtīgais kanadietis pavadīja kajitē lasīdams vai gulēdams. Simtiem reižu es viņam pārmetu tādu vienaldzību.
  — Ak ko, Aronaksa kungs! — viņš atsaucās. — Ja arī tāds dzīvnieks patiešām eksistē, kāpēc jūs domājat, ka mums viņš katrā ziņā jāsastop? Jūs paši zināt, ka mēs braucam uz labu laimi. Stāsta, ka šis nenotveramais zvērs manīts Klusā okeana ziemeļu ūdeņos. Pieņemsim. Bet no tā laika pagājuši divi mēneši, un, spriežot pēc jūsu narvaļa rakstura, viņš nemīl ilgi uzkavēties vienā vietā! Viņš kustas ar neparastu ātrumu. Un jūs, profesora
  
  26
  
  kungs, zināt labāk par mani, ka daba nekā nedara bez nolūka. Pēc iedabas lēnu kustoni tā neapveltītu ar tādu ātrumu, ja tas viņa eksistencei nebūtu nepieciešams. Tātad, ja arī šis narvalis tiešām eksistē, tagad viņš atrodas tālu no šejienes.
  Es nezināju, ko uz to atbildēt. Tiešām, mēs te braukājam kā akli, bet ko citu mums bij darīt? Mūsu izredzes sastapt nezvēru bij visai niecīgas. Tomēr līdz šim neviens vēl nešaubījās par izdošanos, neviens matrozis nederētu, ka narvaļa nav un ka viņš drīzumā neparādīsies.
  20. jūlijā mēs ap 105° garuma pārkļuvām pāri Mežāža troam un tā paša mēneša 27. datumā pa 110. meridianu pārbraucām pāri ekvatoram. Pēc šiem izmērījumiem fregate pagriezās taisni pret rietumiem un devās Klusā okeana vidusdaļas ūdeņos. Kapteinis Faraguts sprieda gluži pareizi, ka mums labāk jāturas klajā jūrā, tālāk no cietzemes un salām, no kurām kustonis acīm redzot vairījās, bez šaubām, tāpēc, ka tur viņam par seklu, kā paskaidroja bocmanis. Fregate ieņēma jaunu ogļu kravu, nobrauca garām Pomotu, Marķiza un Sendviču salām, pārbrauca pāri Vēža joslai 132° garumam un devās uz Ķīnas jūrām.
  Nu mēs beidzot atradāmies briesmoņa pēdējo nedarbu apvidū! Jāatzīstas, ka uz kuģa visi bij ne dzīvi, ne miruši. Visiem sirdis pukstēja ārkārtīgi strauji, varēja pat rasties sirds kaites. Es negribu aprakstīt to uztraukumu, ko pārdzīvoja kuģa ļaudis. Tie lāgā vairs ne ēda, ne gulēja. Divdesmit reižu dienā mums visiem nācās pārdzīvot ārkārtīgu uzbudinājumu, neizsakāmas bailes vai nu aprēķina kļūdas, vai optiska miraža dēļ, ko bij pamanījis pret kuģa sienu atspiedies matrozis. Visi šie nerimtīgie uztraukumi mūs turēja pastāvīgā spraigumā, pēc kura drīz vajadzēja iestāties reakcijai.
  Un tiešām, tā arī nekavējās. Trīs mēnešus, kuri mums likās kā gadu simteņi, «Ābrams Linkolns» klaiņoja pa Klusā okeana ziemeļu ūdeņiem, izbraukādams to krustām un šķērsām, vajādams ceļā satiktos vaļus, nemitīgi mainīdams virzienu, spēji apstādamies, te pastiprinādams, te pamazinādams tvaiku, un to visu darīja tik strauji, ka riskēja salauzt mašinas. Cik vien iespējams, uzmanīgi izpētīja visu apgabalu no Amerikas līdz Japanai. Bet velti! visparkārt tikai bezgala plaši un tukši ūdens klajumi! Vairāk nekā! Itin nekā, kas būtu līdzīgs milzenim narvalim, zemūdens saliņai, avarējušam kuģim vai peldošam rifam, vārdu sakot, nekā pārdabiska!
  Tad iestājās reakcija. Ļaudis pārņēma izmisums, un modās neticība. Matrožos iekvēlojās jauna jūtoņa, tā pauda trīs desmitdaļas kauna un septiņas desmitdaļas niknuma. Bij nepatīkami kļūt par muļķiem, kas noticējuši
  
  27
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment