February 12th, 2009

• 5., 6., 7., lappuse
• 2/12/09 09:24 pm
• Drukāšanas statistika: 38 minūtes, 963 vārdi, 7672 simboli.
  
  * * *
  
  I
  
  PELDOŠAIS RIFS
  
  1867. gadā atgadījās kāds neparasts un neizskaidrojams notikums, kas, bez šaubām, visiem vēl būs atmiņā. Valodas par šo notikumu stipri saviļņoja kā ostas pilsētu, tā arī kontinenta iedzīvotājus, bet it īpaši uztrauca jūrniekus. Visvairāk par to intersējās tirgotāji, Eiropas un Amerikas kuģu īpašnieki, kapteiņi un mašinisti, visu zemju jūras virsnieku un tāpat abu kontinetntu dažādu valstu valdības.
  Tajā gadā daudzi kuģi jau labu laiku bij sastapuši jūrā «kaut ko milzīgu», kādu vārpstveidīgu, lāgiem tumsā spīdošu priekšmetu, kas ar savu apmēru un ātrumu pārspēja pat vali.
  Visos kuģu žurnalos bij gandrīz pilnīgi vienādas atzīmes par šīs parādības vai būtnes izskatu, neiedomājamo ātrumu un kustības spēku, bet it sevišķi par to ārkārtīgi sīksto dzīvību, kar kādu viņš šķita apbalvots. Ja tas bij valim radniecisks dzīvnieks, tad savā apjomā viņš pārspēja visus līdz šim pazīstamos šīs sugas pārstāvjus. Kivjē, Lasepeds, Dimesrils un Katrfažs tikai tad ticētu šāda briesmoņa eksistencei, ja viņiem būtu gadījies to pašiem redzēt ar savām zinātņu vīra acīm.
  Pēc apdomīgi ieturētiem aprēķiniem noslēpumainais priekšmets nevarēja būt garāks par 200 pēdām, pēc pārspīlēta ieskata turpretim viņš bij mazākais trīs jūdzes garš un jūdzi plats. Bet, arī atmetot kā mērenos, tā pārspīlētos aprēķinus un pieturoties tikai pie vidējiem skaitļiem, tomēr bij jāieņem, ka šis nepieredzētais kustonis, ja viņš vispār eksistēja, taču lielumā ārkārtīgi pārsniedza visus līdz šim zinātnei pazīstamos dzīvniekus.
  Bet, ka viņš patiesībā eksistēja, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu. Un, tā kā cilvēka prātam no dabas piemīt tieksme uz visu brīnumaino, tad viegli iedomāties, kādu uztraukumu visur sacēla tāda nepiedzīvota parādība. Bij ļaudis, kuri mēģināja visu to izskaidrot vienkārši par pasaku, bet velti.
  
  5
  
  Un patiešām, 1866. gada 20. jūlijā sabiedrības «Kalkuta un Bornaža» tvaikonis «Gubernators Higisons» bij sastapis šo peldošo masu piecas jūdzes uz austrumiem no Australijas krastiem. Pirmajā acumirklī kapteinim Bekeram iešāvies prātā, ka kuģis uzdūries kādai nezināmai klintij, un viņš jau taisījies atzīmēt tās noteikto atrašanās vietu, bet tad piepeši no nepazīstamā priekšmeta izšāvušās divas ūdens strūklas un svilpdamas pacēlušās pusotra simta pēdu augstu. No tā varēja secināt: vai nu tur bij klints ar periodiski izvirdošiem karstavotiem, vai arī «Gubernators Higisons» vienkārši uzdūries kādam līdz šim nepazīstamam zīdītāja kustonim, kurš pa savām nāsīm izšļāca ar gaisu un tvaikiem jauktas ūdens strūklas.
  Tādu pašu parādību Klusajā okeanā 1866. gada 23. jūnijā bij novērojuši sabiedrībai «Rietumindija un Klusais okeans» piederošā tvaikoņa «Kristofors Kolumbs» ļaudis. Tātad šis brīnišķīgais dzīvnieks pārvietojās neticami ātri, jo triju dienu laikā «Gubernators Higisons» un «Kristofors Kolumbs» viņu bij redzējuši divos zemeslodes punktos, kuru attālums bij septiņi simti jūras jūdžu.
  Pēc divām nedēļām Nacionalās sabiedrības tvaikonis «Helvecijs» un Rojal-Meila sabiedrības tvaikonis «Šenona», sastapušies Atlantijas okeanā starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropu divi tūkstoši jūdžu attālumā no iepriekš minētās vietas, ar signaliem norādīja briesmoni, kas atradās starp 42°15′ ziemeļu platumu un 60°35′ garumu uz rietumiem no Grinvičas meridiana. Šajā novērojumā arī bij iespējams aprēķināt, ka zīdītāja dzīvnieka garums ir vismaz trīs simti piecdesmit pēdu, jo «Šenona» un «Helvecijs» likās stipri mazāki par to, lai gan abi bij trīs simti pēdu gari. Bet vislielākie vaļi pie Aleutu salu krastiem, Kilamokas un Imgililas apkārtnē reti kad pārsniedza astoņdesmit pēdu garumu.
  Bez šīm ziņām cita pakaļ citai nāca jaunas: Transatlantijas kuģa «Pereira» novērojumi, sadursme starp briesmoni un kuģi «Etna», tad franču fregates «Normandija» virsnieku sastādītais protokols un «Lorda Klaida» komodora Fic-Džemsa pārliecinošie pierādījumi. Visi šie notikumi saviļņoja sabiedrību. Vieglprātīgo ļaužu zemēs smējās par šo mīklaino parādību, bet nopietnākās un praktiskākās, kā Anglijā, Amerikā un Vācijā, par to interesējās jo dzīvi.
  Visās lielākajās pilsētās briesmonis nāca modē. Par viņu dziedāja kafēšantanos, to izsmēja avīzēs, teatros tam veltīja izrādes. Avīžu pīlēm radās neierobežota iespēja dēt visdažādāko krāsu olas. Aiz patiesā attēla trūkuma avīzēs no jauna parādījās daždažādu fantastisku kustoņu zīmējumi, sākot
  
  6
  
  ar balto vali, hiperborejiešu jūru šausmīgo «Mebi-Diku» un beidzot ar pasakaino Krakenu, kas ar saviem taustekļiem spēj apvīt pieci simti tonnu lielu kuģi un noraut to okeana dzelmē. Pat senatnes rokrakstus vilka ārā no archiviem, atsaucās uz Aristotelu un Pliniju, kuri tādus nezvērus uzskatīja par iespējamiem, atgādināja norveģu biskapa Pontopidana un Paula Egedas nostāstus. Pēdīgi nepašaubāmi patiesīgos Haringtona ziņojumus, kuros tas apgalvoja, ka 1857. gadā no «Kastilana» klāja viņš redzējis milzu čūsku, kura līdz šim mājojusi tikai senatnes «Konstitucionalos» ūdeņos.
  Un tā mācītu vīrus sapulcēs un zinātniskos žurnalos sākās nebeidzami strīdiņi starp ticīgiem un neticīgiem. «Briesmoņa jautājumi» nodarbināja visu prātus. Zinātnes cienītāji žurnalisti šajā vērā liekamajā cīņā izlēja veselas tintes straumes pār saviem pretiniekiem, zinātnes izsmējējiem. Dažiem no šiem pēdējiem cīņa maksāja pat pāris pilienu asiņu, jo strīdi par jūras čūsku bieži vien izvērtās asos personīga rakstura apvainojumos.
  Karš ilga sešus mēnešus ar mainīgu laimi gan vienā, gan otrā pusē. Nopietnus apcerējumus un secinājumus sniedza Brazilijas ģeografiskais instituts, Berlines karaliskā zinātņu akademija, Britanijas asociacija, Smita instituts Vašingtonā. Plaši rakstīja «The Indian Archipelago», abata Muaņjo «Cosmos», Petermaņa «Mitteilungen». Bet uz franču un ārzemju lielo avīžu zinātniskajiem spriedumiem sīkie laikraksteļi atsaucās ar neizsīkstošām zobgalībām. Šie asprātīgie žurnalisti, pārfrazēdami kādu Linnē izteicienu, ka «daba nerada muļķus», ko bij minējis kāds no briesmoņa pretiniekiem, centās pārliecināt savus laika biedrus, lai tie neapvaino dabu, piedēvēdami tai nez kādus Krakenus, jūras čūskas, Mebi-Dikus un tamlīdzīgus pārdzērušos jūrnieku murgus. Vispēdīgi kāda bīstama satiriska žurnala popularais redaktors, kā Hipolits, uzbruka nezvēram un, vispārējiem smiekliem atskanot, deva tam beidzamo nāvīgo triecienu. Tādā kārtā asprātība uzvarēja zinātni.
  1867. gada pirmajos mēnešos nezvēra jautājums likās izmelts un nebij cerību, ka to atjaunos. Bet tad piepeši atkal sāka izplatīties baumas par jauniem faktiem. Nu vairs nebij runas par vienkāršu zinātnisku problemu, bet par patiesām nopietnām briesmām, kuras nepieciešams novērst. Jautājums guva citu apgaismojumu. Briesmonis bij atkal kļuvis par salu, klinti vai rifu — bet peldošu, neizprotamu, nenotveramu.
  1867. gada 5. martā tvaikonis «Moravija», kas piederēja Monreala okeana sabiedrībai, starp 27°30′ platumu un 72°15′ garumu naktī ar labo sānu malu uzdūrās klintij, kura nebij apzīmēta nevienā šā apgabala kartē. Ar izdevīgu
  
  7
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi
• 1 commentLeave a comment