February 5th, 2009

• Ziedojums Latvijas Radio un iedrukātas 113.,114.,115. lappuses
• 2/5/09 11:23 pm
• Labdien.
  
  Latvijas Radio ir atvēris kontu ziedojumiem. Ziedoju Ls 2.50 Klasikai un Ls 2.50 Nabai. Šīs divas ir vienīgās radiostacijas, kuras klausos (jo tās ir nedistraktīvas un konstruktīvas, ar baudāmu mūzikas repertuāru). Pingvīni & staff, gotta support what u like, jū nou.
  
  * * *
  
  Bet nu pāriešu pie interesantajām un aktuālajām lietām. Neskatoties uz nedaudz sāpošajām rokām, mans grāmatas «20000 ljē pa jūras dzelmi» iedrukāšanas «projekts» turpinās.
  
  Piezīme! Ja atrodi kādas kļūdas, vai ir citi ieteikumi, jūties brīvs un komentē. Es komentārus lasu reizi mēnesī (biežāk nodoties šai distraktīvajai nodarbei neredzu jēgu), tā ka arī tavs vērtīgais komentārs nekur nepazudīs un tiks pieņemts ar pateicību.
  
  * * *
  
  Šodienas drukāšanas statistika: 40 minūtes, 985 vārdi, 7549 simboli.
  
  * * *
  
  XIX
  
  VANIKORO
  
  Ar šo šausmīgo skatu iesākās vesela virkne jūras katastrofu, kuras «Nautilam» bij jāpieredz. Iebraukuši biežāk kuģojamās jūrās, mēs dzelmē redzējām trūdošus kuģu korpusus, bet dziļāk, pašā dibenā, lielgabalus, lodes, enkurus, ķēdes un vēl tūkstošiem citus dzelzs priekšmetus, kurus rūsa pamazām saēda.
  Mēs vēl vienmēr dzīvojām «Nautilā» ieslodzīti un pilnīgi izolēti. 11. decembrī mēs pabraucām garām Pomotu archipelagam, kas stiepjas pieci simts ljē no austrumu-dienvidu-austrumiem līdz rietumu-ziemeļu-rietumiem starp 13°30′ un 23°50′ dienvidu platumu un 125°30′ rietumu garumu no Disi līdz Lazareva salai. Šis archipelags aizņem trīs simti septiņdesmit kvadratljē lielu apgabalu ar sešdesmit salu grupām, no kurām var minēt Francijas okupēto Gambiju. Visas šīs ir tā sauktās koraļu salas. Koraļu lēnā, bet nemitīgā darbība salas paceļ arvien augstāk, un kādā dienā tās savienosies. Vēlāk šī apvienotā sala satieksies ar kaimiņu archipelagiem, un tad no Jaunzelandes un Jaunkaledonijas līdz pat tagadējām Marķizu salām radīsies jauns kontinents.
  Kādā dienā, kad es šo savu teoriju sāku izklāstīt kapteinim Nemo, viņš man vēsi atbildēja:
  — Jaunu kontinentu mums nav vajadzīgs, bet gan jaunu cilvēku!
  «Nautils» savā ceļojumā nejauši bij piebraucis Klermon-Tonnera salai, vienai no interesantākajām tajā grupā, ko 1822. gadā atklāja «Minervas» kapteinis Bels. Tur man bij izdevība novērot madreporu darbību, no kurām cēlušās visas šā okeana salas. Madreporas nevajag sajaukt ar koraļiem, tās sastāv no kaļķu pārklātiem audiem, un to dažādais izveids ir pamudinājis manu cienījamo skolotāju Miln-Edvardu iedalīt tās piecās grupās. Sīkie dzīvnieciņi, kuri veido polipus, miljardiem mājo savos apvalkos. No viņu kaļķa atdalījumiem rodas rifi, klintis, saliņas un salas. Vispirms tie izveido apaļu loku, kas ieslēdz lagunu jeb mazu ezeriņu, kuram tikai pa nelielām spraugām vēl sakars ar jūru. Un tur viņas tad sāk būvēt zemūdens rifus, līdzīgus tiem, kas apjož Jaunkaledonijas krastus un vairākas Pomotu salas. Citos apvidos, kā, piemēram, pie Sabiedrības un Mauricija salām, madreporas uzceļ augstus, stāvus skarainus dambjus pat jūras visdziļākajā vietā.
  
  113
  
  Mēs braucām tikai dažas kabeļtauvas attālu no Klermon-Tonnera salām, un man bij izdevība novērot šo mikroskopisko dzīvnieciņu milzu darbu. Visas šīs kraujas bij madreporu darbs, tās pazīstamas ar nosaukumu milleporas, poritas, zvaigznītes un meandrinas. Mērīklis te rādīja trīs simti metru lielu dziļumu, bet mūsu elektriskie reflektori spilgti apgaismoja visas šīs kaļķakmens sienas, kas mirdzēja un laistījās.
  Reiz Konsels man apvaicājās, cik ilgā laikā šie dzīvnieciņi paspējuši uzcelt tādas milzīgas sienas. Viņš bij ārkārtīgi pārsteigts, kad es atbildēju, ka, pēc zinātņu vīru domām, tie paveic ne vairāk kā astotdaļcolla gadu simtenī.
  — Tātad, — viņš iesaucās, — lai šos mūrus uzceltu, viņiem vajag...
  — Simts deviņdesmit divi tūkstoši gadu, mīļais Konsel, — es teicu.
  — Bet tas vēl ir ārkārtīgi maz, salīdzinot ar to laiku, kāds bij vajadzīgs, lai no ūdens plūdu apslīcinātiem mežiem rastos akmeņogles un lai atdzistu sakaitētas bazalta klintis.
  Tātad bij vajadzīgi veseli laikmeti, nevis dienas, nevis tas īsais laika sprīdis starp diviem saules lēktiem.
  Kad «Nautils» pacēlās virs ūdens līmeņa, es varēju aplūkot Klermon-Tonnera salas zemo un mežiem apaugušo līdzenumu. Acīm redzami viesuļi un vētras koraļklintis ir padarījušas auglīgas. No tuvākās cietzemes vējš pacēlis kādu graudu un atnesis un nometis kaļķainajā, zivju un jūras augu palieku pārklātā klajumā. Viļņu izskalots kokosa palmas rieksts tāpat varēja nokļūt šajā jaunajā sauszemes gabaliņā, uzdīgt un iesakņoties tur. Izaugdams koks aizturēja ūdens iztvaikojumus, un tā radās pirmās upes. Pamazām pievairojās veģetacija. Ar vēja dzītiem koka stumbriem atceļoja arī dažādi zemāko sugu dzīvnieki, tārpi un insekti. Bruņurupuči te sāka dēt savas olas. Putni vija ligzdas jaunajos kokos. Tādā kārtā attīstījās augu un dzīvnieku pasaule, kamēr beidzot, zaļuma un audzelības savaldzināts, ieradās arī cilvēks. Tā cēlušās šīs mikroskopisku dzīvnieciņu radītās salas.
  Pret vakaru Klermon-Tonnera pazuda tālumā, bet «Nautils» manāmi mainīja virzienu. Aizsniedzis pret 135° garumu Mežāža tropu, tas pagriezās uz rietumu-ziemeļu-rietumu pusi un devās pāri visai tropiskai joslai. Lai gan vasaras saule izlēja pār mums visu savu karstumu, mēs no tā ne visai cietām, jo trīsdesmit vai četrdesmit metru dziļi zem ūdens temperatura nepacēlās pāri desmit vai divpadsmit gradiem.
  15. decembrī mēs aizbraucām garām vilinošai Sabiedrības salu grupai
  
  114
  
  un skaistajai Klusā okeana valdniecei Taiti. No rīta dažas jūdzes vēja pusē es ieraudzīju šās salas kalnu virsotnes. Kuģa tīkli šajā apvidū bij sazvejojuši vislabākās zivis — makrelas, bonitas, albikoras, — un dažas jūras čūsku pasugas, ko sauc par murenofijām.
  «Nautils» bij jau nobraucis astoņi tūkstoši jūdžu. Braucot starp Tonga-Tabu archipelagu, kur bojā gājuši kuģi «Argo», «Prinča osta» un «Portlandes hercogs», un Jūras braucēju archipelagu, kur dabūja galu Laperuza draugs, kapteinis Delangls, laga rādīja deviņi tūkstoši septiņi simti divdesmit jūdzes. Pēc tam nobraucām gar Fidži archipelagu, kur mežoņi nogalināja «Uniona» matrožus un Nantes kuģa «Piemīlīgā Žozefine» kapteini.
  Šis archipelags atrodas starp 6° un 2° dienvidu platumu un 174° rietumu garumu un aizņem simts ljē no ziemeļiem uz dienvidiem un astoņpadsmit ljē no austrumiem uz rietumiem. Tajā ir vairākas salas, saliņas un vienkāršas klintis, no kurām minamas Viti-Levu, Vanu-Levu un Kandibona.
  Šo salu grupu atklāja Tasmanis 1643. gadā — tajā pašā gadā, kad Toričelli izgudroja barometru un Ludviķis XIV uzkāpa tronī. Es atstāju lasītājam izšķirt, kurš no šiem trim notikumiem cilvēcei ir svarīgākais. Pēc tam šejieni apmeklēja Kuks 1714. gadā, Dantrkasto 1793. gadā un, beidzot, Dimons Dirvils, kas 1827. gadā skaidrāk izpētīja visu sarežģītā archipelaga ģeografiju. «Nautils» piebrauca Uaileja līcim, kapteiņa Diljona šausmīgo piedzīvojumu vietai. Kā zināms, šim kapteinim pirmajam izdevās noskadrot Laperuza bojā ejas noslēpumu.
  Šajā jūras līcī mēs zvejojām vairāk reižu un bagātīgi ieguvām lieliskas austeres. Ēdām tās bez žēlastības pēc Senekas receptes, turpat pie galda attaisījuši vaļā. Šie moluski pieskaitāmi //ostrea lamellosa// sugai, kas sevišķi pazīstama Korsikas apvidos. Uaileja austeru sēklis katrā ziņā ir krietni liels, un, ja dažādi pretspēki to negrauztu, tās, bez šaubām, pilnīgi aizšķērsotu ieeju līcī, jo viens pats gliemezis rada līdz divi miljoni pēcnācēju.
  Un, ja Nedam Lendam šajos apstākļos nenācās nožēlot savu ēdelību, tad tikai tāpēc, ka austeres nekad nesabojā vēderu. Bet patiesībā arī jāapēd ne mazāk kā sešpadsmit duču šo bezgalvaino gliemju, lai dabītu tos trīs simti piecpadsmit gramus barībvielas, kas nepieciešamas cilvēka dienas pārtikai.
  25. decembrī «Nautils» iebrauca Jaunhebridu archipelagā, ko Kviross
  
  115
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, pingvīni, ziedojumi
• 0 commentsLeave a comment