Par šo un to...

Tikko (baigās domas jau no paša rīta!) apjautu, ka mīlestībai ir baigais spēks. Pat simpātijām, kas varbūt ne vienmēr nozīmē mīlestību (gadījumos, kad tās sajūtas ir pret savu dzimumu). Mīlestības dēļ cilvēks pat var kļūt gudrs un talantīgs! Vai varbūt nē? Varbūt vienkārši mīlestība izvelk no cilvēka labāko un izceļ to, lai palīdzētu piesaistīt otra cilvēka uzmanību. Katrā ziņā tas ir tā baigi - apjaust, ka esot tām īpašajām sajūtām pret kādu,rodas tās īpašās spējas, bet.. kaut kad vēlāk tās pazūd. Vai notrulinās. Žēl paliek. Un par šito es sāku domāt dēļ matemātikas, skatoties uz cipariņiem un mēģinot apjaust kaut kādu izdevīgumu, ha! Nja.. cilvēks laikam piemērojas. Bet izdodas tas tikai tad, ja jūtas ir patiesas,īstas, spēcīgas.

Kad vajadzētu priecāties, tad ir skumji un no skumjām,šķiet, var pat saslimt.. vai arī vienkārši esmu tik nogurusi, ka jūtos slima. Ilgi gaidītā diena ir klāt, viss beidzies un viss tikai sāksies. varbūt parīt es spēšu par to padomāt, tagad manī ir haoss, daudz zvaigžņu putekļu, kas aizmiglo skatu.

Mēs ticam, ka citi darīs tā, kā mēs vēlamies, mēs pasakam, kā vēlamies un gaidām, ka tā būs. Bet nav. Vai ar mīlestību ir par maz, lai spētu attaisnot uzticību? Vai patiesi savs egoisms stulbā un nelietderīgā virzienā vērsts ir svarīgāks? Kāpēc tad vispār vajag dzīvot divatā?Jā, tā ir vieglāk, ekonomiski izdevīgāk, patīkamāk, jo nav jāmeklē maigums un mīļums, tas ir tuvumā. Laikam jau par daudz prasīts ir lai cilvēks mainās.. Cilvēki nekad līdz galam nemainās. Uz brīdi jā, bet pavisam nekad. Ērkšķi lien uz āru.

Laime tur, laime te
Laimes pilna mana pasaule!
Ko vēl vairāk var vēlēties
Vien iet pa dzīvi un spēlēties.

Vīrieši ir kā narkotika. Tu kļūsi atkarīga, pamazām un uz mūžu. Tas nemainās. Vajag vēl un vēl. Arvien jaunu un jaunu devu. Līdz tu kļūsti pilnīgi un galīgi nespējīga no tā atteikties. Tikai viņš dzīvo tavā prātā, tavās domās, sirdī. Tikai viņam tur ir vieta, lai kā tu negribētu viņam to atvēlēt. Gluži kā heroīns, mīlestība iesūcas asinīs un nekad to pilnībā nevar izdabūt ārā. Pēdas tomēr paliek. Tāpat kā rētas.
Ar gadsimtiem nekas nav mainījies. Lai gan sievietes ir bijušas apspiestas, bez tiesībām uz brīvību, viedokli, darbu vai spēju balsot, tās nekad nav bijušas ierobežotas mīlēt. Aizliegta, neatļauta vai neiespējama mīlestība tik bieži ir parādījusies vēstures lappusēs, biežāk nekā kari vai dabas katastrofas. Tikai zināmas ir pavisam nedaudzas. Lielākā daļa sāpju un asaru dēļ nelaimīgas mīlestības ir nogrimusi aizmirstībā aiz slēgtām durvīm un logu slēģiem. Tie ir stāsti par ko mēs neko nezinām un nekad neuzzināsim. Un tomēr, visu gadsimtu gaitā katrai sievietei būs savs mīlestības-atkarības stāsts. Kas paliks aiz slēgtām durvīm, aiz slēgtām sirdīm.
Mūsdienu sieviete ir stipra. Sievietes 20.-21.gs ir kļuvušas par stipro dzimumu. Mēs valdām darbā, savā dzīvē, notikumos, darbībās un savos panākumos. Bet mēs neesam iemācījušas valdīt mīlestību. Visu šo gadsimtu garumā mēs neesam iemācījušās valdīt par jūtām. Tas pārsteidz nesagatavotas, iemidzina uzmanību un padara atkarīgas. Cilvēce ir iemācījusies cīnīties pret vēzi, AIDS un citām slimībām, bet tā nav iemācījusies cīnīties ar narkotiku ko sauc mīlestība.
Un atrodot savu heroīna marku mēs nekad nespēsim ķerties pie citas.
__________________________________________________________________________________

Jā! Un kad piespiedu kārtā esam spiestas atmest un nedabūt ierasto devu, tad sākas pamatīgs lauzējs. Un tam jātiek pāri, jo dzīve jau nebeidzas.

OK. Rītdiena ir pienākusi. Ko nu? Sajūta ir palikusi.

Šodien Lienēm vārda diena. Jānosvin obligāti - ar vai bez Lienes pašas. Labāk jau ar manu vismīļāko Lieni. Vakar tusiņš, šodien tusiņš, rīt..ļoti iespējams, ka arī tusiņš :) Dzīvojam!

Tieši šobrīd manī ir niknums uz vīriešiem. Visiem. Ko gan var gribēt gandrīz pusnaktī.. Un sasodīti nāk miegs. Un rītdienu negribu. Gribu asaras,alu (jā!) un.. kaut ko.

..un vispār, kurš izdomāja,ka sirds ir tas orgāns, kurš atbildīgs par mūsu jūtām,rīcību? Tā patiesi vēsturiski - kurš pie tā ir vainīgs? Kāpēc tieši sirds?

Sasodīti neizprotama tā laime.. man ir tas,ko es vēlos, bet es jūtos neizsakāmi nelaimīga.. piekususi cīnīties ar dzīvi,ar apstākļiem, ar cilvēkiem.. gribu,lai mani atstāj vienu ar manu laimi, lai visi dirsēji un kacinātāji aizvācas kaut uz dienu.. man vajag nedēļas nogali sev un tikai! Bet nebūs..

Gribās kaut ko. Ļoti.

Šī diena bija traki lieliska. Smaidīt un smaidīt :) Un mana pozitīvā atziņa - jo mazāk alkohola, jo viss ir labāk: sajūtas, domas, noskaņojums... Un par spīti tam, ka atkal jādomā par sekām, viss vienalga bija labi. Neko nenožēloju.

Nav ideālu vīriešu...
Kas vienam ir, tas otram nav. Pierast var pie jebkura, katram savi plusiņi. Eh..

Ir nomācoši cīnīties par kopīgo, par to, lai būtu vairāk kopīga.

Aktīvs dzīvesveids pamatīgi nogurdina, jūtu, ka šonakt gulēšu labi. Rīt mans personīgais velomaratons (kādi 60km) ar vienu atpūtas vietu pa vidu (kas zina, varbūt vajadzēs vēl kādu..). Esmu lepna ar savā pirmajā brīvdienā paveikto - ieviesu mazliet kārtību (dažās vietās gan sanāca sataisīt bardaciņu..),izbraukājos ar riteni, apmierināju sievišķās baudas vajadzības nopērkot sev ko jaunu, aiznesu nodot tukšās pudeles. Diena pilnīga :) Un es laimīga :)Vienīgi vakar saulē apsvilinātais dibens diezgan pamatīgi sāp...

Šodien bija ideāla diena!!! Sauļojos un apsvilināju dibenu, bet tas nekas (sāp gan uz vella paraušanu!). Izlēmu, ka dzīvošu laimīgi, tas taču ir atkarīgs no manis. Un vēl.. vējš glāsta labāk par vīrieti :) uzbudinoši...
Un ar šodien ir manas laimīgās dzīves pirmā diena! Un mana mīļākā krāsa ir sarkana :)

Ir tāda sajūta, ka kaut kas nav kārtībā.. kaut kāds stresiņš iekšā, trauksme, kaut ko gribas un negribas neko..tizli kaut kā.
Biju brokastīs Makdonaldā - ņamm! Bet.. neko nejūtu. Kur mana sāta sajūta, kur labums? Liekas, ka viss izkrita cauri..
Ir maza apņemšanās nedzert. Pirmkārt, tas ir ekonomiski izdevīgāk. Otrkārt, pietiek bendēt savu organismu, viņš ar mani sāk nedraudzēties. Treškārt, jau sen apnicis dzert vienai. Kaut nu izdotos nepakļauties velnišķīgajai kārei! Tā vietā - sekss un citas mazas baudas :) Vienīgā problēma, ka barčiks nav tukšs un tas, kas tur ir, tas kārdina..ne jau viss, bet tas šampītis (Pearly Bay).
Un vēl man tagad ir baigais plānošanas laiks, jāizdomā, ko es darīšu savās garajās brīvdienās :) Braukšu ēst zemenes, tas ir viens. Braukšu uz autosacīkstēm Smiltenē, tas ir otrs. Iešu tērēt naudu (jau šodien sāku, laba sajūta), tas trešais. Ko vēl? Jāsatiek draudzenes. Jāpapriecājas. Kaut kas jāsablēņo.
Un vispār - ir forši, ka ir sākusies vasara! Nu to beidzot var pa īstam just. Tas dara laimīgu :)

dzīve dažreiz ir nežēlīga..pasviež laimīti, prieciņu un tad samīda pirms tas paspējis iekrist rokās..

Sieviete - bīstams dzīvnnieks! Maiga un mīļa, smaida kā saulīte, skatiens liek kust, bet.. kas ir tās sirsniņā un kad pienāks brīdis, kad tā kodīs, nav zināms nekad...

Kas ir trakāk - kaisle vai mīlestība? Kura sajūta pakļauj cilvēku vairāk? Kura vairāk dod un kura vairāk ņem? Ne bez vienas, ne otras dzīvot nevar. Es dzīvoju, lai mīlētu. Kaisle ir saldais ēdiens. Kaisle padara traku, mežonīgu, mīlestība - laimīgu, apgarotu, mierīgu. Vajag abas.

Vai atmiņas ir tik ļoti tā vērtas, lai tās glabātu līdz.. nu cik ilgi vien var, un lai tās pierakstītu? Vai ir? Tā taču ir daļa no manis, daļa cilvēka esības. VArbūt tās ir tikai traucēklis nākotnei. Un vispār... jādzīvo būtu tagadnē!!!

Nu traks skuķis es esmu! Neapmierināma un nevaldāma! Vienkārši Šausmiņas..