Par šo un to...

Tas, kas ir slēpts, bet tomēr ir patiess cilvēkos, tas kaitina, tas grauž,par to negribas domāt! Bet tad kāds pasaka tiešiem vārdiem un tu nezini, kur likties, ko domāt, kā justies.. Gribas izlikties, ka nav, ka nav nekā tāda pasaulē un cilvēkos, ka viss ir vienkārši, romantiski un skaisti. Tas būtu ideāli! Bet ir tā slēptā samaitātība tomēr.. no tās nevar noslēpties. Un ja vēl iedomājas, ka cilvēki, kas ir apkārt ir TĀDI, tad..negribas būt. Gribas vientulību. Jo tad neviens savā prātiņā par mani nedomās, mani aizmirsīs, ja nerezēs un nevarēs man piesiet domas.