Ej ellē.

Es zinu, ka par šiem vārdiem man nāksies atbildēt. Bet tomēr - ja nevaru pateikt, vismaz uzrakstīšu.

Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti tevi nicinu. Tava pašpārliecinātība, ka visi ir pēdējais mēsls, bet tev atļauts it viss. Tavs egoisms, kas tevi nez kādēļ paceļ virs citiem. Un kā? Kā ir? Skats no augšas vienmēr esot labāks.
Tavs tiešums. Kas nez kādēļ man (dažreiz) rūp. Pat ne rūp. Ir cilvēki, kuru vārdus tu vari aizmirst un "izslēgt" no savas atmiņas. Ir cilvēki, kuru vārdi paliek atmiņā. Ja ne uz mūžu, tad vismaz uz kādu diezgan garu laika posmu. Tu piederi pie tiem otrajiem. Bet tā laikam ir viena no mana stāvokļa blakusparādībām.

Es zinu, ka nedrīkst vēlēt otram ļaunu. Bet šoreiz ir mazliet citādi. Es neteikšu tev neko, kas sāktos ar "Kaut tu..!!" un beigtos ar "@^%#*^#!!". Es tikai vēlēšu, lai arī tevi, kā jau katru no mums, apmeklētu daiļā būtne ar āvu - Karma (katram savas metaforas un salīdzinājumi).

Paraksts: Stulbā.

P.S. Pieļauju, ka tie, kas mani pazīstun kuri sapratīs "Parakstu", kādu daļu varēs attiecināt uz sevi. Taču neceriet. Jūsu ir pārāk daudz, lai saprastu, kuram ir šis veltījums.